Tetovējums. (Ieskats.)15

Tiltu pamatīgi sakustināja vilciens man zem kājām, taču es nepārstāju rakstīt. Mazliet pievēru acis no vēja un smiltīm, kas sacēlās, milzīgajiem vagoniem paskrienot man garām un iekodu pildspalvā. Es nebiju rakstniece. Man nebija ne jausmas, kā pareizi jāietērpj domas vārdos. Šņirkstināju pildspalvu gar zobiem un smagi nopūtos, kad neguvu nekādu rezultātu.

Sakrustoju kājas un atbalstīju rūtaino, paštaisīto kladi pret getrās tērpto kāju un centos safokusēt domas vēlreiz. Lūpas dungoja Lūkasa Greihema dziesmas “Seven years old” tekstu un ķermenis šūpojās ritmā. Izņēmu pildspalvu sev no mutes un beidzot sāku rakstīt.

“Es neesmu rakstniece. Es neprotu ieaust domas vārdos un vārdus domās. “  Ar treknu svītru pāršvīkāju uzrakstīto vairākas reizes un tad ar pildspalvu pakasīju aiz auss. Tas bija visstulbākais, ko es jebkad biju uzrakstījusi. Turpināju švīkāt tekstu, līdz manai pacietībai pienāca gals. Gandrīz atvēzējos, lai iemestu kladi Hlečkvīkas upē, taču sevi laikus apturēju.

-Nu kas tas ir?- es izsaucos un izplēsu lapu no klades. Jutu, kā seja uzkarst no dusmām. Noliku kladi malā, un izpildīju namaste pozu no jogas nodarbībām. Sakrustoju kājas, aizvēru acis, un sāku elpot kā mācīts.- Es varu to izdarīt.- es noteicu un dziļi izpūtu gaisu no plaušām. Pastiepu pirkstus pakaļ kladei un mēģināju vēlreiz, tikai tagad atspiedos pret tilta metāla konstrukciju, kas bija gandrīz ledaini auksta kontrastā ar silto laiku, un sāku krāsot klades malas. Vēl nekad zīmītes atstāšana man nebija izraisījusi tādas grūtības. Parasti viss gāja pa sviestu. Es zināju, ko vēlos pateikt, un varēju lapiņu netraucēti aizmirst kaut kur pasaulē.

Mani pat neinteresēja, vai kāds to atradīs, vai nē. Es vienkārši atstāju savu ziņojumu, un tas tur palika. No vienas puses, gribētos jau zināt, ko nodomāja cilvēks, kas tās atradis. Varbūt domāja, ka esmu kāda pamuļķīte, kura izliekas, ka daudz ko saprot no dzīves. Varbūt kāds mani uztvēra kā dzīves poēti. Vai arī ķertu hipiju ar noslieci piemēslot dabu un pamestas vietas ar (ne) jēgpilniem tekstiem.

Un tad es zināju, ko es rakstīšu. Tā bija īsa frāze no vienas no manām mīļākajām dziesmām. Cik vien skaisti spēju, uzrakstīju īso trīs vārdu frāzi un salocīju papīru kuģītī. Mirkli pasvārstīju to starp pirkstiem, kamēr ar acīm pārskatīju apkārtni no augšas. Zem manis bija dzelzceļa sliedes un tilta konstrukcijas, kur droši vien neviens nekad netiktu. Tuvumā mani ieskāva upe un mežs, kas likās bezgalīgs. Cilvēki šeit nāca reti, un man vien paveicās, ka vecais zvejnieks bija ar mieru mani pārvest uz šejieni. Nesaprotu, kāpēc miestā viņu uzskatīja par ķertu.

Tas cilvēks bija pie lielāka saprāta, nekā daži labi cilvēki, ko esmu sastapusi dzīvē.  Es zinu, ko es runāju. Viņa vēja izvagotā seja un laipnais smaids manās acīs nespēja būt kaut kas nešķīsts. Vīram bija tīras, brūnas, skaistas acis. Un acis nekad nemelo. Tās atspoguļo dvēseli.

Noliku papīra kuģīti malā un tikmēr ieliku kladi un pildspalvu flaneļa somā, kur turēju savas drēbes un vajadzīgākās lietas. Kad biju aizvilkusi rāvējslēdzēju, uzliku somas lences uz pleca un paķēru kuģīti. Pavisam veikli noslīdēju lejup pa konstrukcijām, un izklaidīgi uzkāpu uz sarūsējušajām metāla sliedēm, ko bija apsmādējuši vilciena riteņi, to mestie oļi, smiltis, vējš un lietus. Taču tās, par spīti savam briesmīgajam stāvoklim, aizvien stāvēja stalti. Kaut kas tajās atgādināja mani pašu. Nobraucu ar rādītājpirkstu gar sliedēm, lai pavērotu putekļu rotaļu uz pirksta spilventiņiem un tad saberzu īkšķa spilventiņu un rādītājpirksta spilventiņus kopā, lai puteklīši izgaistu.

-Dzīve imitē mākslu,- es noteicu un notīrīju putekļus gar biksēm. Jau gana ilgi biju bijusi šeit, un man vajadzēja turpināt manu ceļojumu. Vecais vīrs jau bija gabalā, un rādītāj pulkstenis man uz rokas norādīja, ka ir tikai 14:34. Fantastiski. Vecais būs man pakaļ tikai četros. Tā kā šeit biju jau trešo reizi, es labi zināju viņa grafiku. Pie reizes arī es apbrīnoju viņa spēju sēdēt tajā pēc zivīm odošajā laivā vairākas stundas, bez žurnāliem, mūzikas un telefona. Viņš vienkārši aizairēja līdz upes vidum, iemeta pludiņu ūdenī, un stundām ilgi sēdēja. Droši vien nav viegli, ja apkārtējie uzskata tevi par jukušu. Kad pirmoreiz ierados šeit, jautāju tuvējā bāra īpašniecei, kāpēc viņu uztver par nenormālu. Uz to korpulentā dāma atcirta “ka neesot pieklājīgi jautāt tādas lietas”. Nu lūk. Es secināju, ka viņi paši nezina, kāpēc kaut ko dara. Tas bija kaut kas radikāli pretējs man.

Es zināju, ko es daru. Es katru dienu piedzimu no jauna, biju jauns cilvēks, un dzīvoju arvien jaunas dzīves. Drīzāk pēc viņu mērauklām, nenormālā būtu es. Bet mans sīkais augums, gandrīz kristāldzidra okeāna zilās acis un tumši brūnie, garie un sasodīti plānie mati runāja pret to, un lika cilvēkiem par mani rūpēties un pasargāt. Tas reizēm bija izdevīgi, reizēm ļoti, ļoti kaitināja.

Piesēdu uz sliedēm un paņēmu rokās somu, kas jau atkal bija netīra. Putekļi to bija nosmulējuši un tā bija nepatīkami smilšaina. Izķeksēju sasilušo ūdens pudeli un mazliet apslacīju lūpas un rīkli. Jau tā biju palaidusies, un izdzērusi tik daudz. Man vēl vajadzēja pataupīt ceļam, jo nezināju, cik ilgi es vēl iešu. Mana soma bija pilna ar viltotiem dokumentiem, un reizi par visām reizēm, man nebija ne jausmas, kas es vēlos vairs būt.

Reizēm es domāju, ka esmu nogurusi skraidīt, bēgt un meklēt sevi vienlaikus. Jo tuvāk sev es pietuvojos, jo tālāk es centos bēgt. Manai kladei vairs nebija palikušas daudz lapu. Es varētu nopirkt vēl desmit klades, bet tad zustu mana paraduma jēga. Šī klade bija daļiņa manas jaunās dzīves, kā daļas es vēlējos izkaisīt, kur vien mans ceļš mani veda. Es atstāju ziņojumus pasaulei, un no tiesas cerēju, ka kāds tos atradīs un izlasīs. Tas sākumā man palīdzēja tikt pāri vēlmei komunicēt ar cilvēkiem.

Aizskrūvēju pudeles korķīti un ieliku to atpakaļ somā. Sakrustoju rokas pāri ceļiem un atspiedu zodu pret delmu, vērojot rāmo upi, kur laiski šūpojās večuka laiva. Sažņaudzu papīra kuģīti rokās, skatīdamās te uz vīru, te uz samīcīto papīru. Man prātā iešāvās doma. Pakāru somu uz viena no tilta stiprinājumiem, novilku apavus tā, ka manas kailās pēdas pieskārās vilciena sliežu oļiem un es nodrebēju, jūtot to asumu un aukstumu pret kailo ādu. Izņēmu austiņas no ausīm un telefonu, ko noliku uz somas. Pārbaudīju, vai man nekas nav kabatās, un saspiedu ciešāk mazo kuģīti sev rokās.

Pirms tam mazliet atkāpos, un tad sāku skriet, neļaudama sev apstāties. Lidojums bija pavisam neilgs un jau tūlīt es pakļuvu zem ūdens, kas iekļuva man rīklē un elpceļos. Tikusi tumšā ūdens virspusē, alkani kampu pēc gaisa un izklepoju ūdeni, kas bija ticis plaušās, un mazliet svilināja kaklu un krūtis. Kraulā sāku peldēt laivas virzienā, un tagad vairs nemaz nešķita, ka attālums ir briesmīgi tālu. Man, kā profesionālai peldētājai, tas bija niecīgs attālums.

Vecais vīrs, šķiet, pamanīja manis tuvošanos, jo pagrieza galvu pret mani, kad biju kādus divdesmit metrus no laivas. Viņš samirkšķināja acis un tad pameta rokas gaisā.

-Trakais skuķi!- viņš izsaucās un noliecās laivā, lai kaut ko sameklētu,- Ko tu dari?

-Es dzīvoju,- es atsaucos un parādīju viņam kuģīti man rokās,- Džerald, man tev kaut kas ir!

-Tu nevarēji pagaidīt?- Džeralds neapmierināti burkšķēja, kad piepeldēju viņam blakus. Vecais vīrs palīdzēja man iekāpt laivā un pat aplika man ap pleciem savu oderēto jūrnieka trenci, kas man bija daudz par lielu, taču patīkami sildīja.- Meitene mīļā, vai tu nedomā, ka ir laiks piedot tavam tētim visu un atgriezties mājās?

-Nē, Džerald, vēl nē,- es skaidri sacīju un klabošiem zobiem pasniedzu viņam kuģīti,- Tas tev.

-Kas tad tas?- vīrietis pabrīnījās, taču tas nebija sarkastiski. Viņš patiešām nesaprata,līdz atlocīja kuģīti un izlasīja īso frāzi.

-Dzīve imitē mākslu?- viņš šaubpilni vaicāja un uzlūkoja mani ar interesi. Es paraustīju plecus un piespiedu ciešāk vecā vīra jaku, lai sasildītos,- Vai būsi dzejniece?

-Es vēlos aiz sevis kaut ko atstāt. Es nerakstu grāmatas, neko tādu. Es vienkārši atstāju zīmi, ka kaut kur esmu bijusi un kādu mācību guvusi,-

-Tu esi ķerta,- viņš noteica un noskurinājās,- Pavisam traka.

-Trakajiem pieder pasaule, Džerald,- es mīļi atgādināju un palūkojos uz makšķeri vīra rokās,- Džerald?

-Jā?-

-Iemācīsi man zvejot?-

-Iemācīšu,- vīrs laipni atteica. Tad ieturēja īsu pauzi un cieši palūkojās uz mani,- Ar vienu norunu.

-Kādu?- es sapīku. Man riebās darījumu lietas. Bet tāda jau bija dzīves jēga. Tu kaut ko dod, lai kaut ko saņemtu pretī.

-Izstāsti man kādu no saviem stāstiem. Es tev tikmēr iemācīšu zvejot,- Džeralds kaulējās, un pasniedzās pēc makšķeres, ko ielika man rokās,- Kā tad būs?

-Bet tikai vienu stāstu,- es atgādināju. Džeralds īsi pamāja un piešķieba galvu interesē.

Patiesībā, nebiju jau nekāda lielā stāstniece. Man nebija neviena stāsta, izņemot vienu.

Manu dzīvesstāstu. 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-1/788903