Teātris #3212

Tad nu pēc ilgiem laikiem esmu uzdrukājusi mazu nodaļiņu, lai Jūs mazliettt iepriecinātu, ja, protams, šis stāsts vēl kādam ir aktīvs.

iepriekšējā

Rīta agrumā galvā jau atkal bija uzcēlies mūris pret ēdienu. Likās, ka saprāts un pārtika karo savā starpā, tomēr centos aizdzīt šo sajūtu prom un sāku ar rīta dušu. Atsvaidzinošā duša gan mani pamodināja no saldā miega, gan lika sasparoties. Pēc dušas izžāvēju matus un atstāju tos taisnus, kā arī izlaistus. Pēc tam nodevos kosmētikas maģijai un atšķirībā no citām reizēm krasi samazināju tās daudzumu uz savas sejas. Aprobežojos tikai ar tonālo krēmu, acu zīmuli un skropstu tušu. Kopējais tēls likās „svaigāks” un mazliet skaistāks nekā parasti. Viegli smaidīdama izgāju no vannas istabas un atdevu stafeti miegainajai Lilai, kas mani īsti neievēroja. Nonākot pie skapja, vēlējos izvilkt ierastos apģērba gabalus, tomēr apstādināju savu roku un novirzīju to svārku virzienā. Pēc cīņas ar sevi es tomēr piespiedu sevi uzvilkt rakstainas zeķubikses, sarkanus svārkus, baltu krekliņu un pelēku, adītu jaku. Nācās sevi piespiest uzvilkt augstpapēžu zābaciņus, jo es manāmi biju atradusi no ievērojamiem papēžiem. Taču koptēls mani saviļņoja, es sāku just progresu, iespējams, ka tie nebija tikai vārdi, kad teicu, ka laiks iet uz priekšu. Iesmaržinājos ar savām mīļajām, saldajām smaržām un palūkojos uz istabas biedreni, kas no vannas istabas izsoļoja daudz žirgtāka un palūkojoties uz mani iepleta acis.

- Tā ir vecā Emīlija? – meitene neticīgi murmināja, bet es mazliet iesmējos.

- Iespējams. – atteicu un vēlreiz ieskatījos spogulī. Tikai tagad es tā kārtīgi ievēroju sava auguma aprises, kas bija pamatīgi novājējušas. – Kas brokastīs? – aši iesaucos, man bija ar steigu jāatgūst augums, kura dēļ citi mani apbrīnoja.

- Es jau domāju, ka nekad neatgūsies no krīzes! – Lila nodrebinoties atzinās un devās pie ledusskapja. – Brokastīs sātīga porcija omletes un vitamīni, kurus tev ieteica dzert ārsts! – draudzene man atgādināja un es pateicībā viņai uzsmaidīju.

Šī diena tiešām atšķīrās no citām. Viss brīnumainā kārtā rādījās spožākās un krāsainākās krāsās. Likās, ka cilvēki kļuvuši pozitīvāki un, ka es beidzot esmu izlīdusi no alas, kurā biju sevi ierakusi. Stundas bija pusē, kas nozīmēja, ka ir pienācis pusdienu brīdis. Protams, ka es nevēlējos pusdienot, jo brokastu porcija vēl joprojām spieda kuņģī, kas acīmredzami bija palicis maziņš. Taču, par spīti visam, soļoju ēdnīcas virzienā un iegādājos porciju salātu un svaigi spiestu apelsīnu sulu. Ieņēmu vietu blakus Lilai, kas jau gaidīja mani pie galda ar vēl pāris pazīstamām meitenēm. Pusdienas pagāja jautrā čalošanā līdz brīdim, kad novērsos no meitenēm, jo manas acis pievērsās Danielam un Stellai, kas sēdēja divus galdus tālāk un cītīgi kaut ko apsprieda. Es viņus abus ļoti labi pazinu un abu sejas neliecināja par sajūsmu vai prieku. Blondīnes seja bija dusmu pilna, bet Daniela nogurusi. Iekšēji jutos gandarīta, jo tas liecināja par to, ka viņu attiecības nemaz nav tik saldas. Attapos brīdī, kad uz manu pusi, pavisam neapzināti pagriezās Daniela galva. Ātri noreaģēju un novērsos no puiša, kas mani vēl joprojām spēja nohipnotizēt. Centos iesaistīties meiteņu sarunā, lai ar smaidu iegrieztu viņa rētās, kas noteikti jau sen bija sadzijušas.

Ar draudīgiem soļiem tuvojos deju zāles telpai un jutu sirdi, kas pakrūtē skrēja kā nenormāla. Papēži klaudzēja pret koka grīdu un lika sajusties vēl satrauktāk. Kad no ieejas durvīm mani šķīra vien pāris soļi es gandrīz ķēru sirds trieku, jo sadzirdēju puiša balsi saucam manu vārdu. Noraustījos un pieliku roku pie satrauktās sirds. Lēnām pagriezos pret saucēju un uzlūkoju Danielu, kas mazliet vainīgi nolūkojās manī.

- Atvaino, nevēlējos nobiedēt! – puisis, neērti juzdamies, atvainojās.

- Viss kārtībā. – ieelpoju gaisu un atteicu. Viņš uz mirkli apklusa, tomēr ne jau es viņu saucu, tādēļ pacietīgi gaidīju, kad Daniels teiks to, ko vēlas teikt.

- Ak, jā, es vēlējos apvaicāties vai viss ir kārtībā? – jauneklis šodien bija savādāks, viņa acīs bija kaut kas tāds, kas lika apmulst un padomāt vai viss tiešām ir kārtībā.

- Jā, paldies, ir daudz labāk! – atbildēju. – Vēl kas? – stiprāk ieķēros somas rokturos un centos apslāpēt satraukumu, ko izraisīja Daniela klātbūtne.

- Amm.. nē, vairs nekas. – puisis aizdomājies atteica. – Sargi savu veselību! – viņš noteica un devās futbolistu ģērbtuvju virzienā.

Noskurinājos un piemiedzu acis. Piespiedu sevi nomierināties un iesoļoju deju zālē, kas jau bija pildīta ar dejotājiem. Sasveicinājos ar visiem un devos Elvitas virzienā. Sieviete meklēja vēlamo treniņa mūziku, tādēļ nācās viņu mazliet patraucēt. Protams, ka uztraukums iekšienē plosījās kā velns, tomēr man tas bija jāpārvar.

- Elvit?! – uzrunāju treneri, kas izskatījās nogurusi, tomēr ar smaidu palūkojās uz mani. – Mēs varētu mazliet aprunāties kaut kur citur? – nedroši vaicāju. Likās, ka visu skatieni ir pievērsti man, tomēr es labi zināju, ka tā nav taisnība, jo visi bija aizņemti vai nu ar čalošanu, vai staipīšanos pirms treniņa sākuma.

- Kaut kas ir noticis? – sieviete jautāja, kad nonācām viņas telpā, kas bija kā mazs Elvitas kabinets.

- Jā! – uzreiz atzinos un ievilku elpu. – Vakar vakarā starp mani un Sebastianu notika incidents. – mīklaini atklāju un novērsos no sievietes pētošā skatiena. – Es ar viņu nedejošu konkursā. – atklāju pašu svarīgāko un biju gatava striktajam spriedumam.

- Kāda veida incidents? – Elvita nopietni jautāja, jo nebija manās acīs redzējusi atbildi uz šo jautājumu.

- Viņš.. – nopūtos. – Sebastians laikam domāja, ka mēs ar viņu būsim kas vairāk par deju partneriem. – netieši paskaidroju.

- Sebastians tev uzmācās? – sieviete pat uz brīdi nevaldīja pār savu izbrīnu un sašutumu, kas plūda no viņas, tādejādi mazliet paaugstinot balsi.

- Jā. – nočukstēju un nolaidu skatienu.

- Viss kārtībā, tas ir labi, ka tu man to pateici! – Elvita pēkšņi mani pārsteidza ar apskāvienu, kas lika sajusties siltumā. – Tagad es izdomāšu kā rīkoties ar šo visu un mēs tiksim galā.. – sieviete vairāk to teica sev nekā man. – Bet tev viss ir kārtībā? – trenere attapās un palūkojās uz mani.

- Jā, viens puisis īstajā brīdī gāja garām zālei un pamanīja, ka kaut kas nav tā. – pieklusināti sacīju, jo mani māca neapzinātas bailes, ka kāds varētu noklausīties manis teikto.

- Ārprāts.. – Elvita nočukstēja un neticīgi skatījās uz mani. – Tu nedomā sazināties ar policiju?

- Nē, noteikti nē. – aši atteicu. – Es nevēlos to visu afišēt. Jo mazāk cilvēki zinās, jo labāk būs. – piebildu.

- Nu labi, tad man nāksies ar viņu sazināties un paziņot, ka šeit viņš vairs nestrādā par treneri! – sieviete bija pieņēmusi lēmumu kā studijas īpašniece un devās pie galda uz kura bija papīra kaudze.

- Varbūt vienkārši man ir jāatsakās no studijas nevis tev no trenera? – izteicu variantu, jo jutos vainīga pie tā, ka Elvitai jāsaskaras ar šīm problēmām.

- Nē, un ja viņš aiztiek vēl kādu meiteni? – sieviete izteica pietiekami spēcīgu argumentu, kas lika man uzreiz apklust. – Bet trenera trūkums gan sagādās problēmas. – viņa secināja. – Labi, man taču ir nodarbība! – trenere pēkšņi atcerējās un ašā solī soļoja durvju virzienā.

- Paklau, ārsts it kā man aizliedza dejot kādu brīdi, bet varbūt es varu novadīt Sebastiana treniņus, kamēr neesi atradusi viņam aizvietotāju? – nedroši piedāvāju savus pakalpojumus. Es pat nezinu vai tas būtu manos spēkos, bet mēģināts nav zaudēts.

- Amm.. – sieviete domīgi nopētīja mani. – Un ārsta aizliegums? – likās, ka viņa jau ir piekritusi, tomēr uztraucas par manu veselību.

- Es nostrādināšu viņus fiziski, bet pati uzraudzīšu, ka viss tiek darīts pareizi un nepiepūlēšos! – smaidot atteicu.

- Ideja nav slikta, tādēļ esi gatava pēc pusotras stundas vadīt savu pirmo treniņu! – Elvita smejot paziņoja. – Pie viena arī palūkojošos, kā tev šis darbiņš izdodas. – trenere piebilda un burtiski izskrēja no telpas, lai sniegtu jauniešiem kārtīgu nodarbību.

nākamā

Zinu, ka šīs pēdējās nodaļas nav baigi interesantās, tādēļ centīšos nākamreiz jau sagādāt kaut ko drāmīgāku un foršāku, haha