ekšons tomēr būs next time, peace. 
Bija pagājusi, apmēram, nedēļa kopš pēdējās reizes, kad ar jums tikos. Šī nedēļa ir bijusi visai interesanta. Sāksim ar to, ka tagad es aizvietoju Sebastianu un vadu treniņus viņa vietā. Sākumā jaunieši nebija iepriecināti un pāris skuķes, kas acīmredzami apmeklēja nodarbības tikai Sebastiana dēļ bija visai neapmierinātas. Tieši ar viņām es nonācu arī līdz konfliktiem, kas mani pēc nodarbības pat mēdz novest līdz asarām. Mans emocionālais stāvoklis, pateicoties sagrautajam organismam, arī bija diezgan švaks. Tomēr tādēļ arī bija šī nedēļa, kuras laikā es cītīgi atsāku atgūt ierasto auguma skaistumu un imunitāti. Vitamīni, augļi un dārzeņi mani padarīja par cilvēku. Paldies Dievam skolas ārste pēc analīzēm bija nomierinājusies, jo nekas traks neatklājās, ja neskaita vājumu un bezspēku. Daži rādītāji bija zemi manas neēšanas dēļ, tādēļ skolas psihologs man piedāvāja savus pakalpojumus, tomēr pati ārste apgalvoja, ka tas man nav nepieciešams, jo es biju nākusi pie prāta. Un tā arī bija. Jutos tā it kā būtu ieguvusi otro iespēju un, manuprāt, es to izmantoju visai labi.
Pa šo nedēļu es arī biju pievērusies dejošanai, jo Elvita bija sabēdājusies uzzinot, ka neparādīšu savu talantu konkursā, kas ir paredzēts jau rīt, tādēļ es saņēmos un izveidoju solo numuru. Trenere, protams, uzstāja, ka man to nevajag darīt, lai es varētu saudzēt savu veselību, taču es vēlējos riskēt un parādīt visiem to mazo talantu par, kuru daži runā. Turklāt ar manu veselību viss bija labi, vismaz tagad.
Un nu pats svarīgākais – Daniels. Par nožēlu visiem es izlēmu sākt atrast no domas, ka starp mums kaut kas varētu vēl būt. Jā, šī cerība bija dziļi noslēpusies manī, taču tā bija tikai cerība. Bija laiks sākt aprast ar realitāti un palūkoties uz citiem puišiem. Jā, tas man, protams, neizdodas, taču es vismaz esmu tikusi pāri satraukumam, kuru piedzīvoju ik reizi, kad satieku puisi. Lieki piebilst, ka mēs šad tad arī pārmijam pāris vārdus. Brīžos, kad mums sanāk nejauši satikties izveidojas minimāla saruna, kas dod prieka devu visai dienai. Protams, ka šeit vienmēr būs atmiņas un tās nekad nepazudīs, tomēr, palūkojoties uz to, ko sev nodarīju mokoties, es saprotu, ka labāk ir sākt cīnīties ar atmiņām, kas vēl joprojām bija liela daļa no manas sirds. Un jā, es esmu kļuvusi ļoti emocionāla, jūs sapratāt pareizi.
Attapos tikai tad, kad zālē jau bija salasījušies visi jaunieši, kuriem jau atkal bija paredzēts treniņš pie manis. Man patika sevi saukt par treneri, brīžiem es pat domāju, ka varētu pēc skolas strādāt gan kā trenere, gan kā savas profesijas pārstāve jeb fotogrāfe, dažreiz, iespējams, pat modele. Taču tās ir tikai mana iedomas, nākotnē tāpat viss notiks tā kā tam ir jānotiek. Cerams. Piegāju pie portatīvā datora un izlēmu, ka pirms iesildīšanās dziesmas ir laiks pārspriest pāris vārdus ar jauniešiem. Dažu sejās vēl joprojām bija augstprātība, taču dažu sejas liecināja par prieku, ka tieši es vadu treniņus.
- Palūgšu klusumu! – mazliet skaļāk nekā parasti noteicu un klačas apstājās. – Visu šo nedēļu es ignorēju piezīmes no tiem cilvēkiem, kas nav apmierināti ar mani kā treneri, un visu šo nedēļu es neko īsti neesmu teikusi šajā sakarā. – ievilku elpu un cieši lūkojos uz iedomīgo meiteņu bariņu. – Jūs! – ar galvu pamāju viņu virzienā. – Es agrāk biju tāda pati kā jūs, varbūt pat iedomīgāka. – piebildu un liku dažiem iesmieties. - Taču es vairs neesmu, jo augstprātība vienmēr atmaksājas, arī es ieguvu savu samaksu par to cik ļauna dažreiz mēdzu būt. Tomēr ne par to ir stāsts! – attapos. – Fakts ir tāds, ka ja jūs neapmierina šie treniņi, tad tur ir durvis, paldies par uzmanību! – pasmīnēju un, sakrustojot rokas, vēroja kā meitenes samulsušas pēta viena otru. – Tātad apmierina! – secināja. – Tad lūgums jums paturēt savas piezīmes pie sevis. – paspēru pāris soļus tuvāk viņām un absolūtā nopietnībā paziņoju. Neviena neizdvesa ne skaņas, tādēļ smīnot pagriezos un devos ieslēgt mūziku. Bija laiks iesildīties!
Treniņš noritēja spraigi. Šī bija diena, kad kārtīgi visus nomērdēju, protams, ne burtiski. Bija nepieciešams viņiem likt kārtīgi pasvīst, jo talantu konkursa dēļ nākamais treniņš būs tikai pirmdienā, kas ir pēc veselām četrām dienām. Turklāt brīvdienās lielākā daļa nedara neko, tādēļ kārtīgs fiziskais treniņš bija ideāls risinājums. Jaunieši bija kārtīgi pastrādājuši, tādēļ nodarbību nobeidzām ar aplausiem, kuri bija veltīti mums pašiem. Arī es biju kārtīgi sevi nodresējusi, jo, kā pieredze rāda, jaunieši ir aktīvāki tad, kad treneris izpilda vingrinājumus kopā ar viņiem. Pavadīju visus ar smaidu un paliku zālē viena. Man bija atlicis mazliet spēka, lai izmēģinātu sevis iestudēto priekšnesumu, tādēļ sameklēju vajadzīgo dziesmu un izdejoju savu deju. Viena vieta man mazliet kliboja, tādēļ pat atļāvos uz sevi mazliet sadusmoties. Attapos tikai tad, kad mana seja bija slapja, bija pagājusi stunda un es biju noslīpējusi savu priekšnesumu. Jā, tā ir mana ikdiena.
Lēnām pavēru acis un labpatikā izstaipījos. Man kā talantu konkursa dalībniekam šī bija oficiāla brīvdiena no mācībām. Es beidzot jutos izgulējusies un moža. Pulkstenis bija divpadsmit un tas man lika pasmīnēt, jo citiem šis ir pusdienu laiks, bet man šis bija pamošanās laiks, ha. Pacilātā garastāvoklī devos uz dušu, lai atmostos Pēc tam sekoja brokastis, kurās izvēlējos nesen nopirktos grauzdiņa salātus un kafiju, kuru gan neizdzēru, jo taisīju priekš līdz ņemšanas. Bija laiks taisīties doties pie Elvitas, tādēļ sameklēju skapī melnas bikses, melnu topiņu un strīpainu jaku, kas bija brīva un krītoša. Kājās uzmaucu UGG tipa zābakus, uz acīm uzmetu saulesbrilles, bet uz rokas uzkarināju bēšu rokas somu. Kopējais tēls vēl joprojām bija stilīgs, bet vienkāršs. Paķēru termos krūzi ar rīta kafiju iekšā un smaidīdama devos uz studiju, lai saskaņotu ar Elvitu visus priekšnesuma sīkumus. Manos pienākumos vēl bija izmēģināt priekšnesumu skolas zālē, kurā arī notiks šis konkurss, tādēļ miegs bija tieši tas, kas nepieciešams, jo tā bija ideāla iespēja atgūt pazaudēto enerģiju.
Elvita vēlreiz noskatījās manu priekšnesumu un paziņoja, ka viss ir kārtīgi pārdomāts. Uz nekādu pirmo vietu es necerēju, es vienkārši gribēju parādīt cilvēkiem, ka manī ir arī kaut kas noderīgs. Pēc treniņa studijā mēs abas devāmies uz skolas zāli, kur darbinieki jau rosījās un kārtoja visu vakaram. Skatuve tika mazliet izrotāta, tādēļ pārmetu acis pāri visam, lai pārliecinātos, ka manam priekšnesumam būs pietiekama platība. Man vietas bija vairāk kā pietiekoši, tādēļ noliku savas mantas vienā stūrī un pārbaudīju cik slidena ir grīda. Pagaidām viss mani apmierināja, tādēļ pievērsos Elvitai.
- Ir kādas vēlmes? – trenere smaidot man jautāja.
- Jā, es domāju, ka gaismotāji varētu man palīdzēt ar vienu ideju. – piemiedzu acis un aplūkoju prožektorus.
- Ko tu tieši vēlies? – Elvita aizrautīgi vaicāja.
- Es gribētu, lai mana priekšnesuma laikā gaisma būtu izslēgta un ieslēgtos tikai viens prožektors, kas izgaismo mani. Tas padarītu noskaņu ideālu un saskanētu ar manu dziesmas stilu! – sajūsmināta izklāstīju savu ideju un vēroju Elvitas sejā smaidu.
- Tiks nokārtots! – sieviete apņēmīgi iesaucās. – Tagad izdejojam vienu reizi, jo drīz būs klāt meitenes, kas sastādīja trio priekšnesumu. – varēja redzēt, ka trenere ir laimīga, jo ‘viņas’ jaunieši bija labākie atbalsti nesen izveidotajai studijai.
Sēdēju pirmajā rindā un vēroju meiteņu priekšnesumu, kurā Elvita centās veikt vēl pāris uzlabojumus. Meitenes tiešām centās, tomēr viņās trūka atbrīvotība, viņas acīmredzami vēl nebija iemācījušās uz skatuves justies nepiespiesti. Arī es to, protams, nemācījos un zināju, ka konkursa laikā no uztraukuma gribēšu vemt, taču neviens uztraukums man vēl nav traucējis kārtīgi izdejot sastādīto priekšnesumu. Elvita ņēma iniciatīvu un devās uz skatuves, sekoja nomierināšanās seanss un padoms, kā atgūt mierīgumu uz skatuves. Neiedziļinājos viņu sarunās un padevos mūzikai, kas spēlēja manās austiņās. Dziesma pavedināja uz kaut ko seksīgu un dinamisku, piecēlos un izmantoju spoguli, kas bija svētku zālē. Galvā dzima jauna horeogrāfija pie dziesmas „FU”, ko izpildīja Miley Cyrus. Neesmu viņas fane, taču šī dziesma lika gurniem kustēties pavedinoši. Tas varētu būt jaunais priekšnesums manai deju grupai. Pievēru acis un ar rokām sekoju sajūtām. Es laikam biju atkarīga no dejas.. Attapos tikai tad, kad sāka skanēt cita melodija, tādēļ izrāvu no ausīm austiņas. Tā bija kā narkotika. Nopūtos un grasījos doties pie savām mantām, lai padzertos, bet kad griezos apkārt ar acīm pamanīju Danielu, kas stāvēja pie ieejas un, rokas sakrustojis, vēroja mani. Sirds sāka pastiprināti sisties brīdī, kad sapratu, ka viņš lēnām soļo manā virzienā. Laikam būtu nepieklājīgi pagriezties un doties prom, vai ne?!
- Sveika! – puisis pasmaidīja. – Nevēlējos tevi traucēt, ejot garām. – muļķības, viņš mierīgi varēja izsoļot caur sola rindām nevis speciāli gaidīt uz mani.
- Sveiks! Jā, biju mazliet aizrāvusies. – vāji pasmaidot, nomurmināju un pagriezos, lai dotos pie savām mantām.
- Tu šovakar uzstājies? – Daniels ieinteresēti vaicāja, apstādinot mani.
- Aha. – apstiprinoši atbildēju. – Ko tu šeit dari? Vai tad tev nebija jābūt stundās? – centos neizrādīt interesi, kura manī, patiesībā, bija pārpārēm.
- Esmu palīgos. Jāpadara šī telpa skaista-direktora rīkojums. – puisis iesmējās un nenovērsa no manis acis.
- Ak, tā, nu tad veiksmi! – pasmaidīju.
- Labi, es došos palīgos! – Daniels paziņoja, kad sadzirdēja savu vārdu, kuru nokliedza kāds puisis, kas arī spēlēja futbolkomandā. – Tiksimies vakarā, noteikti nelaidīšu garām izdevību paskatīties uz tevi, kad dejosi. – bijušais istabas biedrs žilbinoši pasmaidīja un devās uz skatuves pusi. Pagriezos pret krēsliem, kur stāvēja manas mantas un ievilku elpu.
- Nomierinies! – pavēlot sev nočukstēju un pārbraucu pār rokām, kuras klāja zosāda..
