Esmu pilnīgi atradusi no garām nodaļām, tāpēc nāksies Jums sadzīvot ar īsām.
Pretīga smarža iecirtās manās nāsīs un es riebumā nošķobījos, attopoties no miega. Apkārt bija dzirdamas divas balsis, viena vīrieša, otra sievietes. Pavēru acis un palūkojos uz skolas dakteres satraukto seju savā priekšā. Aiz viņas mīņājās Daniels, kas vēroja mani ar nopietnu sejas izteiksmi. Vēl kārtīgi nebiju attapusies, tādēļ pievēru acis un galvā atsvaidzināju notikumus.. es noģību. Un tagad es beidzot pamostos. Atvēru acis un pavēru mazliet muti, kad Daniels uzreiz pasniedza māsiņas doto ūdens glāzi. Pateicībā viņu uzlūkoju un mazliet padzēros.
- Mēs noteikti veiksim analīzes! – daktere stingri paziņoja. – Tomēr es priecājos, ka tu tiki cauri tikai ar ģīboni, vismaz šoreiz. – sieviete atvieglojumā nopūtās.
- Ar mani viss ir kārtībā.. – klusi nočukstēju un jutu Daniela skatienu urbjamies manī.
- Nekas nav un nebūs kārtībā, kamēr tu neatsāksi normāli ēst! – daktere acīmredzot bija vērīgāka nekā tie, kas noticēja manai kosmētikas burvībai. – Paskaties uz savu augumu, tu drīz salūzīsi. Tavas acis ir pilnīgi tukšas un imūnsistēma arī drīz vairs neizturēs. – sieviete palika mierīgāka. – Emīlij, tu sevi drīz nobeigsi..
- Es nevaru neko ieēst.. – mirkli apdomājos un nočukstēju. – Es iedomājos par ēdienu un man paliek slikti. – atļāvos vismaz kādam atklāt to, ko zināju tikai es.
- Tu noteikti nevēlies pārvērsties par anoreksijas upuri.. – sajutu zosādu uz savas ādas un noskurinājos. – Tādēļ atsāc ikdienā normāli ēst, protams, ne lielas porcijas, bet vairākas reizes dienā pa mazumiņam, kamēr organisms atjaunojas. – daktere deva padomu. – Un par treniņiem arī uz kādu brīdi aizmirsīsim, jo pašlaik tevī nav ne kripatas liekas enerģijas un kalorijas. – sieviete nosodoši paskatījās uz mani.
- Es centīšos.. – vairāk teicu sev nekā viņiem, tādēļ nolaidu galvu un apdomāju tikko dzirdēto.
- Šeit būs vitamīni, kas jālieto divreiz dienā. – ārste pasniedza man kastīti. – Un tagad uztaisīsim analīzes! – sieviete paziņoja un ķērās klāt savam darbam. Viss noritēja ātri un nesāpīgi, jo domas vērsās tikai pie tā cik ļoti es esmu sevi mocījusi.. un, protams, mans blakus atradās Daniels, kurš ne uz mirkli nenovērsa savu skatienu.
- Aizved meiteni uz istabu un pieskati, lai iedzer uz nakti vitamīnus. – ārste vērsās pie Daniela. – Bet tu paēd rīt brokastis! – un pie manis.
Ar galvas mājienu piekritu un lēnām piecēlos kājās. Pirmajā brīdī sajutu mazu reiboni, bet jau nākamajā jutos labāk. Daniels palaida mani pa priekšu, tādēļ mazliet samulsusi pieliku soli un izgāju no ārsta kabineta pirmā. Redzot, ka Daniels tiešām iet paklausīgi man blakus centos izdomāt kā dabūt kādu vārdu pār lūpām. Likās, ka viss ir ieslēdzies iekšā un nekas sakarīgs diemžēl prātā neveidojās. Centos ignorēt skatienus, ko jutu uz savas ādas, tomēr nespēju, tādēļ pēkšņi apstājos un ilgi nedomājot ierunājos.
- Tev nav mani jāpavada! – iesaucos. – Es neesmu bērns, ceļu zinu. – balsī skanēja kaut kāds sava veida aizkaitinājums. Tik ilgi viņš izlikās mani neredzam, bet te pēkšņi atkal uzrodas manā dzīvē, kas vairs nebija radīta tām krāsām, kas nāca kopā ar šo puisi. Viņā bija spilgtums un laime, bet manī un manā dzīvē tas vairs nelikās pazīstams, tās bija svešas sajūtas un man bija bail tās atkal izjust, lai pēc tam atkal zaudētu.
- Es nemaz neteicu, ka tu esi bērns, Emīlij.. – Daniels pilnīgi mierīgā balss tembrā atbildēja, viņš nepadevās manam aizkaitinājumam, viņš mani žēloja.
- Nu tad ej, kur tev jāiet, jo mani nevajag pavadīt! – nošņācu un atsāku iet, paātrinot soli, tomēr puiša siluets tāpat parādījās man blakus un nemaz neatkāpās. Gribēju dusmās kliegt, tomēr nedarīju to un apstājos vēlreiz. Jautājoši palūkojos uz bijušo un sakrustoju rokas.
- Es daru to, ko man palūdza ārste. – grasījos jau iebilst, kad viņš pielika roku priekšā manai mutei. – Un jā, es tevi pavadīšu, jo pirms piecpadsmit minūtēm tu manā acu priekšā noģībi. – Daniels atstāstīja man notikušo. – Un, ja es nepārliecināšos, ka līdz gultai tu tiec sveika un vesela, es mocīšos jautājumos vai neesi paģībusi vēlreiz un, ja tu būsi paģībusi vēlreiz es no vainas apziņas sevi varētu iekaustīt. – mans bijušais lika man apklust un samiegt seju no apmulsuma. Viņā bija tik daudz nopietnības, bet manī tik daudz apjukuma, ka nespēju neko lieki piebilst. Atkāpos no viņa rokas, lai atbrīvotu savu muti no aizsprostojuma un lēnām atsāku soļot savas istabas virzienā.
Atlikušo ceļa gabalu mēs pavadījām klusējot. Ceļš nemaz nebija tik garš, bet šoreiz tas likās pārāk izstiepti mūžīgs. Ar katru soli tuvojos savas istabas durvīm un iekšēji biju gatava pateikties visiem svētajiem, ka drīz tikšu ārā no šīs mulsinošās un saspīlētās gaisotnes. Daniels respektēja manu vēlmi nerunāt un lieki neuzbāzās ar jautājumiem. Apstājos pie istabas durvīm un ieliku atslēgu slēdzenē. Palūkojos uz Danielu, kas sakrustotām rokām stāvēja pāris soļu attālumā un vēl netaisījās atkāpties. Domīgi uzlūkoju jaunekli un saraucu uzacis.
- Dodies iekšā! – Daniels nosmīnēja un pavēra durvis manā vietā, aizskarot manus pirkstus. Instinktīvi atrāvos no viņa, jo negribēju izjust elektrības strāvu, kas radās ikreiz, kad viņš man pieskārās gan fiziski, gan ar acīm.
- Vēlies man vakara pasaciņu pastāstīt!? – sarkastiski nomurmināju un iesoļoju telpā. Acīm pavērās Lila, kas gulēja gultā un lasīja grāmatu. – Sveika! – pasveicināju draudzeni, viņa atmāja un novēroja, ka pie durvīm ir arī Daniels. Novērsos no meitenes un paskatījos uz manu pavadītāju. – Viss?! – aizkaitināti jautāju un pieķēru viņu skatāmies uz manu jeb savu bijušo gultu. Aizkaitinājums pazuda un tā vietā parādījās uztraukums un sava veida nostalģija.
- Jā, viss.. – viņš attapās un palūkojās uz manu seju, kas bija pilnībā izmainījusies. Tēlotā iedomība bija pazudusi un atkal parādījās tā pati iedragātā Emīlija.
- Tad labi. – nočukstēju un gaidīju, kad puisis dosies prom.
- Iedzer vitamīnus, paēd rīt brokastis un saudzē sevi! – Daniels pieklusināti ieteica, bet es tikai pamāju ar galvu un cerēju, ka viņš dosies prom. Pēkšņās dusmas nomainīja izmisums un vēlme ļauties tam, kas nāca uz āru.
Puisis neko nesakot, devās prom un līdz pēdējām nevēlējās pārtraukt acu kontaktu, kas visu pasliktināja vēl vairāk. Kaut kas jau atkal bija uzpeldējis mūsu starpā, vismaz es to jutu. Iespējams, ka tās ir tikai manas iedomas un iespējams, ka tā pat būtu labāk. Es nevēlos šajā skolā atkal būt uzmanības centrā, negribu lasīt par sevi netīras baumas, nevēlos iesaistīties Stellas spēlēs. Es vienkārši vēlos izturēt šos gadus šajā skolā, lai pabeigtu mācības un varētu aizbraukt tālu prom. Jā, izklausās, ka esmu viens depresīvs skuķis, kurš gatavs uztaisīt pašnāvību, bet nē, tā nav, Dievs pasarga. Es tikai gribu aizmirst savas bijušās attiecībās, jo tās tomēr ir bijušās!
Lila bija tā, kas uzklausīja šī vakara atstāstu un viņa bija arī tas cilvēks, kas ļāva nobirdināt tās sakrājušās asaras, jo zināja, ka ja ne tagad, tad vēlāk tā vai tā tās noziedznieces gribēs tikt brīvībā. Nosolījos draudzenei ar rītdienu atsākt normāli dzīvot. Man bija jāpārvar savas psiholoģiskās problēmas. Man bija jāizskatās pēc cilvēka.. pēc meitenes. Man bija jāatsāk ēst normāli. Man bija jāsatiek Elvita un man bija jāstājas pretī Sebastianam un jāpaziņo, ka viņš nav cienīgs mana deju partnera statusam. Man bija jādzīvo un man bija jāatgriež sevī Emīlija, kas kādreiz bija stipra un spēja atbildēt ikvienam. Laiks doties uz priekšu!
