Atbildot visiem, - nē, es neesmu apvainojusies un tamlīdzīgi, man vienkārši nebija laika, lai ieliktu jaunu daļu! 
Kas gan bija mainījies pa šo nepilno mēnesi? Absolūti nekas. Stella un Daniels bija viens no skolas populārākajiem pāriem un tie bija cilvēki, no kuriem es izvairījos katru dienu, kad vien parādījās draudi kādu no viņiem satikt. Lai cik ļoti es censtos, aizmirst par faktu, ka mans bijušais guļ vienā gultā ar Stellu, tas mani grauza vairāk nekā fakts, ka man „nebija” vecāku. Diemžēl aizmirst par viņu man neizdevās un ik dienu prātā atausa Daniela tēls un tās acis, kas pēdējā laikā nebija sajūsmas pilnas. Viņš nebija līdz galam laimīgs, kas lika noprast, ka, iespējams, pāra dzīvē ir kādas grūtības, kuras viņiem pašiem ir jāpārvar.
Lila bija kā balsts man un katru dienu atgādināja, ka viņi nav to vērti. Meitene apgalvoja, ka „mans” vienmēr atgriezīsies pie manis, neskatoties uz to, kas noticis. Un savā ziņā es arī viņai ticēju, jo arī bērnībā tētis vienmēr teica, ka ‘laimīte nepametīs mani, ja vien tā būs mana laimīte.’ Šis varbūt bija viens no tiem gadījumiem, kad mana laime nemaz nebija mana. Varbūt mana laime šobrīd ir otrā pasaules malā un domā tieši tāpat kā es. Varbūt, ka šis ir viens no tiem banālajiem tīņu romāniem, kas sākas un beidzas tik pat ātri. Varbūt, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad meitene nelaimīgi iemīlas un nepiedzīvo atbildes reakciju. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad laba daudz nevajag. Varbūt. Ir tik daudz varbūtību, bet nevienas iespējamības. Ir tik daudz jautājumu, bet nevienas atbildes. Ir tikai daudz domu, bet nevienas laimes. Ir tik daudz visa kā, ka dažbrīd pat apnīkst domāt par to, kā būtu, ja būtu. Ir apnicis doties gulēt ar cerību, ka naktī tu nedomāsi par to vienu vienīgo, bet pamosties no rīta ar apziņu, ka pat sapņos tu domā par viņu. Vai tas tiešām ir tikai nelaimīgs jauniešu romāns? Vai ikviens jauniešu romāns ir tik smags? Vai tiešām? ..
Biju jau pieradusi pie cilvēku skatieniem, kas izteica nesapratni. Neviens nezināja atbildi uz jautājumu „Kas noticis ar Stounu?” Tomēr jautājums bieži vien izskanēja kā jaunākais apspriedes objekts, taču tas mani īsti neuztrauca, šoreiz nebija iemesla uztraukties, jo es netiku nomelnota un apvainota neizdarītos noziegumos. Kā aizmāta soļoju pa gaiteni un centos ieklausīties Lilas ņurdēšanā, likās, ka meitene ir uz kaut ko noskaitusies, tomēr viņa zināja, ka šādos brīžos es nespēju līdz galam ieklausīties draudzenes stāstos. Vienkārši nespēju, jo acis neapzināti vēroja katru gaiteņa stūri un katrā sejā meklēja Daniela pazīstamos vaibstus. Muļķīgi, bet tā bija. Mazliet papurināju galvu, cenzdamies aizmest prom visas domas. Pievērsos Lilai un turpināju ceļu par garo gaiteni. Kā ik dienu apstājāmies pie ziņojuma dēļa un pārskatījām katra savas grupas grafiku. Kamēr Lila pierakstīja sev attiecīgās izmaiņas es uzmanību pievērsu kādam reklāmas plakātam, kas tā vien vilināja to papētīt. Informācija uz plakāta aicināja pievienoties deju studijai, kas acīmredzami ir šīs skolas jaunums. Plakātā bija norādīts, ka pagaidām ir tikai viena skolotāja, kas vēlas redzēt vai iecerētais vainagosies panākumiem. Uz brīdi iegrimu atmiņās par bērnības deju pulciņu un ieslīdēju nostalģijā. Agrā bērnībā man ļoti patika dejot un skolotāji pat apgalvoja, ka es varētu gūt panākumus šajā nozarē, tomēr kā ikviens bērns – es gribēju kaut ko jaunu un dejošana likās vienveidīga uz to brīdi. Mana skolotāja bija pārāk ietiepīga un nevēlējas ļaut man izmēģināt dažādus dejas stilus, viņai likās, ka man ir vajadzīgs specializēties vienā un tēmēt tikai uz vienu pusi, bet es gribēju aizsniegt visu, ko vien varēju. Tā nu mana dejošana palika vien pagātnē.
- Ejam!? – Lila mani izrāva no pārdomām par agrāko hobiju un aizdomīgi vēroja.
- Jā, tūlīt.. – novilku un apskatīju pirmās nodarbības laikus.
Pirmā nodarbība bija tieši pēc piecpadsmit minūtēm un uz to nebija nepieciešams ņemt līdzi sporta tērpu, jo tās būs tikai tādas kā pārrunas. Vēl paspēju ievērot, ka apgūstamais stils ir laikmetīgā deja, kas mani iedrošināja vēl vairāk. Agrāk man nebija iespējas redzēt šo deju, kur nu vēl iepazīt.
- Es vēlos pamēģināt kaut ko jaunu.. – entuziastiski paziņoju un neapzināti pasmaidīju.
- Tu.. smaidi.. – Lila sarauca pieri. – Un tev spīd ačteles! – meitene apjukusi secināja un paskatījās uz tik ļoti piesaistošo plakātu. – Dejas? – istabas biedrene neko nezināja par manu agrāko nodarbošanos, tādēļ nesapratne bija diezgan saprotama.
- Jā, es bērnībā biju aktīva dejotāja, varbūt būtu laiks atsākt. – jau atkal pasmaidīju un uzspiedu buču meitenei uz vaiga. – Man jāskrien! – nosaucu un ātrā solī devos uz norādīto vietu.
Zāle atradās netālu no futbola komandas, kas lika mazliet sajust uztraukuma garšu. Vieta bija speciāli remontēta, tas bija redzams gan pēc telpas kvalitātes, gan izkārtojuma un veida. Daļa no ārējās zāles sienas, kas nāca uz gaiteni bija veidota no logiem. Tas nozīmēja, ka iekšējo darbību varēja redzēt arī, ejot garām. Pašlaik telpā atradās jaunieši, kas pa bariņiem drūzmējās un gaidīja nodarbības sākumu. Iepriekš pieminētos logus varēja arī aizsegt ar žalūzijām, kas pašlaik paklausīgi bija novilktas maliņā. Pavēru durvis un iegāju gaišajā telpā. Sienas bija noklātas lieliem spoguļiem. Tas uzreiz lika iedomāties kā būtu vienai dejot šādā platībā. Visu skatieni pievērsās atnācējam, respektīvi, man, tomēr jaunieši ātri vien atgriezās pie saviem sarunu biedriem un čaloja par sev tīkamām tēmām. Kopā ieradušies bija nepilni trīsdesmit cilvēki un pirmajam sastāvam tas ir diezgan daudz. Apstājos maliņā un izmantoju telefona maģiju jeb sociālos portālus. Ilgs brīdis nepagāja, kad zālē ienāca sieviete, kas ar smaidu sejā uzlūkoja visus atnākušos. Pēc viņas ienākšanas pamanīju vēl pāris durvis zāles otrā galā, kas noteikti bija ģērbtuves un dušas telpas. Visi apklusa un nolūkojās uz sievieti, kas apstājās bara priekšā un, ievelkot elpu, uzsāka uzrunu.
- Man ir ļoti liels prieks, ka jūs esat tik daudz. – studijas vadītāja iesāka. – Es esmu Elvita un tieši es izveidoju šo mazo pulciņu, lai aizpildītu studentu brīvo laiku ar deju. – sievietes acīs bija dzirkstelītes, kas nozīmēja, ka viņa pati ļoti mīl savu nodarbošanos. – Ņemot vērā, ka šī ir pirmā nodarbībā, mēs uzreiz neķersimies klāt dejošanai. Sākumā es vēlētos, lai mēs katrs iepazīstam viens otru ar īstu stāstījumu par sevi. – sieviete nopietni paziņoja. – Kā jūs sauc? Vai esat bijis saistīts ar dejošanu, varbūt tieši laikmetīgo deju? Un kāpēc jūs ieinteresēja mans piedāvājums, ierasties šeit? – vadītāja īsi paskaidroja un aicināja paņemt lielos spilvenus, kas bija samesti vienā zāles stūrī. – Uzreiz vēlos piebilst, ka šajās telpās mājos tikai draudzīgums. Ja jūsu spēkos nav draudzīgas attiecības, tad vismaz pašsaprotama cieņa ir nepieciešama. Mēs visi esam šeit, jo vēlamies būt šeit.. un nevienu neuztrauc tas vai kādam citam tava klātbūtne liekas kaitinoša. – Elvita nopietni uzstādīja savus noteikumus un beigās visus nomierināja ar smaidu. – Tad nu sāksim! – sievietes skatiens ceļoja pa jauniešu sejām un apstājās pie manis, jo es sēdēju labajā malā, pati pirmā. – Lūdzu! – Elvita mani iedrošināja un viņas smaids mani, godīgi sakot, nomierināja.
- Amm.. es esmu Emīlija. – aplūkojot jauniešus, biju pārsteigta, ka ikviens klusē un uzmanīgi ieklausās tajā, ko stāstu. Vai tiešām es būšu nonākusi pieklājīgu cilvēku sabiedrībā?! – Piedāvājums mani ieinteresēja tāpēc, ka agrāk dejošana bija jauks laika pavadīšanas veids, bet skolotājas ierobežojumi mani nomāca un es pievērsos jauniem hobijiem. Es vēlējos apgūt vairākus stilus, bet skolotājas domas bija absolūti pretējas. Spītīgums un interese par citām lietām pāršalca vēlmi dejot, bet daži saka, ka nekad nav par vēlu atsākt sev vēlamo.. – beigās uzsmaidīju Elvitai un pretī saņēmu siltu smaidu, kas bija kā apstiprinājums, ka nekad nav par vēlu.
Pēc pirmās nodarbības, kas vairāk kalpoja kā iepazīšanās seanss es biju pilnā gatavībā mēģināt un noteikti ierasties uz nākamo nodarbību, kur jau sāksies spēju pārbaude. Elvita apgalvoja, ka sākumā mūs sadalīs divās grupās, jo pēc visu noklausīšanās esot skaidrs, ka ir tādi, kas ir dejojuši iepriekš, bet ir arī tādi, kas vēl nav uzdrošinājušies to darīt, tādēļ mājas uzdevums bija sagatavot īsu rutīnu visiem. Noteikums bija tikai viens – nesmieties par citu neveiksmi, jo neviens no mums nav profesionālis. Tiklīdz tiku pie datora tā ātri sāku meklēt sev vēlamo rutīnu, vismaz paraugu. Ātri vien atradu to, kas mani piesaistīja un galvā domāju vēlamo kustību maršrutu. Tomēr drīz vien sapratu, ka laikmetīgā deja būs mana improvizācija. Es parādīšu savas mirkļa emocijas un cerēšu, ka arī citi šo domu uztvers pareizi.
Divas gaidīšanas dienas bija tik mokošas, ka biju tuvu histērijai. Tomēr viens labums tam bija – manās domās bija arī kaut kas cits, izņemot Danielu un Stellu. Dejošana bija lieliska iespēja uz brīdi aizmirsties un uz doto brīdi man tas izdevās tīri labi. Iekšēji jutu mazu uztraukumu, tomēr vēlme beidzot uzzināt, ko Elvita domās par manu sniegumu bija augstāka par visu. Aši atradu melnus legingus, melnu krekliņu, kas brīvi nokarājās pār augumu un brīžiem atklāja skatam manu vēderu, kā arī krūšturi, un kājās uzvilku melnas zeķītes. Matus atstāju izlaistus un pirms došanās uzvilku melnas kediņas. Izlēmu, ka pirmo reizi pārģērbšos tepat, istabā nevis stiepšu līdzi somu. Ielūkojos spogulī un secināju, ka nezinātājs nemaz nenojaustu, ka dodos uz deju nodarbību. Viegli uzsmaidīju savam spoguļa atspulgam un, pamājot Lilai ar roku, devos prom.
Zālē valdīja drūzma un gaisā bija jūtams uztraukums. Visi bija sasēdušies uz spilveniem vienā zāles galā un gaidīja Elvitas ierašanos. Sasveicinājos ar jauniešiem un atstāju apavus pie ieejas – tiem paredzētajā vietā. Ielūkojos spogulī un atzinīgi piemiedzu sev ar aci. Izskatījās, ka visi ir manāmi sabijušies, bet es nebiju. Drīz vien zālē ienāca Elvita, kas smaidīgi sasveicinājās ar mums un devās pie portatīvā datora, kas bija savienots ar tumbām. Sieviete uzlūkoja visus un paziņoja, ka nav vērts baidīties. Apsēdos blakus pārējiem un novēroju kā viens pēc otra visi dodas parādīt savas prasmes. Ņemot vērā, ka stils šoreiz nebija noteikts, tad daudzi dejoja dažnedažādos novirzienos, tomēr nebija tā, ka kādam galīgi nesanāca. Apmēram, piecpadsmit cilvēku bija nodejojuši savu mājas darba rutīnu un tad pienāca mana kārta. Elvita lika sameklēt internetā dziesmu un mazliet pastāstīt par manu izvēli. Uzreiz paziņoju, ka neesmu neko gatavojusi un paļaujos uz izjūtām. Vadītāja neizskatījās pārāk priecīga, tomēr nojausma priekšā teica, ka viss izdosies. Mūzikas izvēle runāja pati par sevi, tādēļ nebija īsti, ko paskaidrot. Dziesma atainoja ikvienu emocijas kamolu, kas manī krājās kopš brīža, kad Daniela un Emīlijas epoha tika izlasīta.
P.S. > video ir norādīts kā es, apmēram, iedomājos pieminēto deju!!
