Pēdējā gatavā nodaļa!
Tā bija kā atkarība. Jauna atkarība. Pēc manas pirmās dejas, ko Elvita novērtēja ar aplausiem es kļuvu atkarīga no dejošanas. Es nespēju domāt par citu brīvā laika pavadīšanas veidu, jo manas kājas, pēc stundām, automātiski devās uz deju zāli. Es tur biju gan tad, kad bija paredzēta nodarbība, gan tad, kad telpas stāvēja tukšas un neviena neizmantotas. Tas bija kaut kas maģiski patīkams. Manā ikdienā eksistēja tikai mācības un dejas māksla. Bija bail atkāpties no dejošanas, jo tad es, visticamāk, atkal iegūtu laiku, lai nomocītu sevi ar domām par Danielu. Lai cik ļoti es censtos, viņš tomēr uzpeldēja vienmēr, viņa siluets bija pārāk izteikti iezīmējies manā galvā un tas tur atgriezās gan naktīs, gan dienās, tomēr dejas rutīna mani vismaz mazliet novērsa. Brīžos, kad klausījos mūzikā un spontāni uzsāku dejas kombināciju es varēju aizmirst par to, ka manā galvā ir tik daudz mudžekļu. Likās, ka ievelku elpu un izelpoju tikai tad, kad nonāku gultas apskāvienos. Likās, ka jauna dzīves lappuse ir atvērta, bet tad es attapos gultā, sapņojot par to puisi, kas nelaida mani vaļā.
Jau atkal atrados zāles telpās un izmantoju laiku šajā vēlajā vakara stundā. Nodarbības bija beigušās un lielākā daļa jauniešu jau atradās savās istabās. Nometu sporta somu pie spoguļiem un paskatījos uz samocīto meiteni. Acis bija kļuvušas tumšas un neizteiksmīgas. Mati vēl joprojām bija veselīgi, tomēr neizskatījās pēc skaistākās meitenes rotas. Mans augums vēl joprojām bija skaists, tomēr bija ļoti labi redzams, ka moku sevi un esmu notievējusi par pāris kilogramiem. Es nemaz neatceros, kad pēdējo reizi apsēdos un kārtīgi paēdu, bet, godīgi sakot, apetītes nemaz nebija. Likās, ka paēdu no dejas valdzinājuma. Tas tiešām bija viss, kas bija vajadzīgs. Izvilku no matiem gumiju un nogrūdu no kājām melnās kedas, aizmetot tās blakus somai. Izvilku no tās mūzikas pleijeri un pieslēdzu to pie tumbām. Sākumā bija nepieciešams izstaipīties un iesildīties priekš nopietnākas dejošanas. Ieslēdzu visai dinamisku dziesmu un, gurnus kustinot, uzsāku staipīšanas procedūru. Muskuļi patīkami smeldza un tas lika noprast, ka drīz atkal ieslīdēšu atkarībā un aizmirsīšu par Danielu kaut uz stundu, divām, bet vismaz aizmirsīšu. Aizvēru acis un izlocīju galvas muskuļus, apkārt valdīja patīkams klusums, ja neskaita mūzikas klātbūtni. Pēkšņi mūzika apklusa un es apjukumā atvēru acis, bet neko neredzēju. Pilnīga tumsa. Likās, ka kāds atņēmis spēju redzēt, bet metu šo domu pie malas, jo drīz vien sadzirdēju sev pazīstamu balsi.
- Bailes no tumsas? – vīrieša balss klusi jautāja un ļāva vaļu mūzikai. Sāka skanēt „Turning Tables” melodija un acis atkal lēnām aizvērās.
- Nekad neesmu baidījusies. – atteicu Sebastianam, kas šobrīd skaitījās Elvitas palīgs. Lielisks dejotājs un viltīgs cilvēks.
- Bet vajadzētu.. – jau nākamajā brīdī jutu viņa rokas uz saviem gurniem, kas lēnām virzīja mani dejas virzienā. – Horeogrāfiju atceries? – viņš klusi nočukstēja un pagrieza pret sevi.
- Pilnībā. – apstiprinoši atteicu un atrāvos no vīrieša auguma, uzsāku iestudēto rutīnu un pakļāvos Sebastiana rokām, kas ideāli vadīja manu augumu. Šo deju mēs bijām iestudējuši pa pāris dienām, protams, ne pēc mūsu pašu iniciatīvas, bet pēc Elvitas lūguma. Patiesībā, sieviete vēlējās redzēt kā es dejoju pāri, jo viņa alka kādu nosūtīt uz skolas vietējo talantu konkursu un es acīmredzot biju pirmā pretendente.
- Neslikti.. – Sebastians saraustīti elpojot paziņoja, bet es tikai nosmīnēju. Viņš bija labs dejotājs, tikai dejotājs, priekš manis. Es viņu pat nevarētu uztvert kā draugu, jo viņa ačtelēs bija kas viltīgs, kas tāds, kas neļāva uzticēties līdz galam.
- Es gan teiktu, ka visai labi. – iestarpināju un devos ieslēgt gaismu. Dejot puskrēslā bija tiešām skaisti, bet grūti, jo tu neredzi savu atspulgu spogulī.
- Neesi tik pārliecināta, savādāk vēl paliksi iedomīgs. – deju partneris nosmīnēja.
- Jau kopš dzimšanas tāda esmu. – spītīgi protestēju un devos pie atskaņotāja, lai uzliktu vajadzīgo dziesmu. Vēlējos nodejot deju ar, kuru vispār iesāku šo atkarību, tādēļ ātri vien atradu „It doesn’t hurt” un apstājos, kad ieraudzīju vīrieša skatienu. – Kas? – jautājoši saraucu uzacis.
- Kāpēc gan nepataisīt šo solo par duetu? – vīrietis izaicinoši pasmaidīja un aizsoļoja līdz savai sporta somai, kas bija nomesta blakus manai. – Arhīvam! – Sebastians pasmaidīja un norādīja uz kameru, ko nolika uz palodzes. Viņš vēlējās uzfilmēt mūsu prasmes un ideja nebija nemaz tik slikta. Nostājos zāles vidū un noskatījos kā dejotājs ieslēdz dziesmu no sākuma.
- Vadies pēc izjūtām un dari, ko vēlies.. – pilnībā atbrīvojos un aizvēru acis. Ilgi nebija jāgaida partnera rokas, kas ievilka apskāvienā un uzsāka kaut ko traku. Viņā strāvoja elektrība un tas aizrāva arī manu augumu.
Melodijai izskanot, atrāvos no Sebastiana rokām, kas bija aptvērušas manu vidukli un acis pametu uz zāles otru galu. Likās, ka kāds mani domās sauc, tādēļ no tāluma paskatījos uz logiem, kas veda uz gaiteni un apstājos pie cilvēka silueta. Jauneklis stāvēja sakrustojis rokas un cieši skatījās manās acīs. Sirds automātiski sāka skriet un kājās ieviesās dīvaina sajūta. Likās, ka es varētu pat sabrukt. Daniels. Tur stāvēja Daniels, kas nolūkojās uz mani ar savu pārlieku simpātisko skatienu. Viņš uzmanīgi vēroja manas kustības un tikai pēc neilga acu kontakta atsāka savu iesākto ceļu. Attapos, kad aiz logiem neviens nebija un mana deju partnera roku uzgūlās uz mana pleca.
- Viss kārtībā? – vīrietis jautāja, mani mazliet izbiedējot.
- ..Jā. – vilcinoties atteicu un atkāpos no viņa. – Man jādodas! – aši paziņoju un uzrāvu kājās kedas. Šajā telpā vairs nebija gaisa priekš manis, tādēļ, paķerot sporta somu, izskrēju no zāles.
Tās acis mani laikam nekad nebeigs mulsināt. Tas skatiens laikam nekad nebeigs meklēt manu. Bija naivi cerēt, ka viņš nekad mani nepamanīs zālē, tomēr es cerēju. Cerēju, ka man nenāksies viņu ielaist telpā, kurā vismaz uz mirkli ir gaiss. Zāle bija vieta, kur es varēju elpot un aizmirst par savām jūtām. Bija. Tagad zāle ir vēl viens atmiņas posms, kurš saistās kopā ar Danielu.
Iegāju istabā un apsēdos uz gultas, kas bija glīti saklāta. Lilas skatiens mani novēroja un likās, ka meitene arī bez paskaidrošanas visu saprot. Laikam nemaz nebija vajadzības viņai paskaidrot, mans skatiens atkal runāja pats par sevi. Mans izskats arī runāja pats par sevi.. Tas vispār kādreiz beigsies?
- Es uztaisīju vakariņas, tev vajadzētu paēst.. – Lila pieklusināti teica, bet es nopūtos un iegūlos gultā.
- Es nevēlos, paldies. – pieklājīgi atteicu.
- Kad tu pēdējo reizi vispār normāli ēdi? – istabas biedrene uztraukti jautāja.
- Es ēdu.. – pārliecinoši paziņoju un centos atminēties tādu reizi, diemžēl nesanāca. - Es šodien ēdnīcā paēdu. – sameloju.
- Tiešām ceru. – Lila atviegloti noteica.
- Kā tu domā, tas kādreiz vispār beigsies? – pēkšņi ievaicājos un palūkojos uz draudzeni.
- Šis laikam ir smags gadījums.. jums varbūt vajag satikties, parunāt.. – Lila ieminējās.
- Viņš ir aizņemts cilvēks, mums nav par ko runāt. – spītīgi atbildēju un piecēlos kājās, lai dotos uz dušu.
***
Pirms treniņa valdīja diezgan liela drūzma un tas mani mazliet mulsināja. Sasveicinājos ar visiem un ar skatienu atradu arī Sebastianu, par kuru vietējās skolnieces jūsmoja un ķiķināja. Viņš vāji man uzsmaidīja un es centos atbildēt ar to pašu. Drīz vien plašajā telpā iesoļoja Elvita, kas šoreiz izskatījās nopietnāka nekā parasti. Rokās sievietei bija kaut kādas lapas, kuras viņa arī neizlaida no rokām. Sieviete lika visiem apklust un paaicinot Sebastianu priekšā uzsāka savu runu.
- Jau iepriekš tika pieminēts, ka es vēlētos kādu no mūsējiem, savā ziņā, pat piespiest sūtīt uz skolas talantu konkursu, jo es esmu viena no pasākuma organizētājiem. – Elvita iesāka un vēroja katra seju. – Es ceru, ka būs arī labprātīgie dejotāji no mana pulka, bet šodien Sebastians man parādīja vienu video un tāpēc lūgšu Emīliju uzkavēties uz īsu brītiņu, kad beigsies nodarbība. – apstiprinoši pamāju ar galvu un paskatījos uz Sebastiana apmierināto smīnu.
Vadītāja nometa pieteikšanās anketas uz galdiņa, kas atradās pie zāles ieejas un aicināja ikvienu piedalīties, pirms tam sagatavojot savu priekšnesumu. Mana vārda pieminēšana uzreiz lika noprast, ka es būšu viena no tiem, kas piedalīsies šajā konkursā. Nebija tā, ka es būtu sajūsmā, bet nebija arī tā, ka es to negribētu. Pēc treniņa Elvita paziņoja, ka būtu ļoti priecīga, ja es kopā ar Sebastianu izveidotu rutīnu priekš šī pasākuma, jo redzēja mūsu vakardienas deju, kas viņai likās ļoti laba. Sieviete tiešām bija gatava noticēt manām spējām un tā bija visai patīkama sajūta. Visi jau bija devušies prom, izņemot mani, Elvitu un Sebastianu. Studijas vadītāja pabeidza savu sakāmo un saņemot pozitīvu atbildi aizsteidzās prom. Paliku tikai es un Sebastians. Tas vīrietis bija ļoti noslēpumains, viņa acis viltīgi zaigoja un tas mani brīžiem arī biedēja.
- Tu aizmirsi savu pleijeri vakar.. – Sebastians dīvaini pieklusinātā balsī nočukstēja un iespieda to manā plaukstā uz mirkli, saskaroties ar manu roku.
- Tu liecies dīvains! – godīgi atteicu un mazliet atkāpos.
- Tiekamies treniņā, sīkā, mums vesela deja jāizdomā! – vīrietis smīnot paziņoja un pirms došanās prom vēl kārtīgi ar acīm nopētīja manu augumu. Par simts procentiem esmu pārliecināta, ka tā vīrieša galvā nebija tikai deja..
Video norādīts kā, apmēram, es iedomājos pieminētās dejas!
