Mīļie, pēc divām nodaļām Jums būs jārēķinās ar to, ka stāsts parādīsies, labi ja, vienreiz nedēļā.
Robina vārdi mani tiešām bija iespaidojuši un galvā nepazuda doma par sarunu ar Danielu, tomēr nepazuda arī bailes, kas spētu rasties, izdzirdot ņirgāšanos un atteikumu. Vai es vēlētos atjaunot attiecības? Godīgi sakot, es nezinu, bet atbilde noteikti nav „nē.” Problēma tik tajā, ka nespēju pateikt skaidru „jā.” Tomēr ne tikai mana atbilde uz šo jautājumu ir svarīga, jo ir vēl viens cilvēks, kas nav izrādījis nekādu interesi par mani un nemaz netaisās to darīt, vismaz tā man šķiet. Saruna mani bija tik ļoti ietekmējusi, ka spēju tikai domāt par iespējamajiem sarunu scenārijiem. Man bija apnicis klusēt, es gribēju atklāt savas jūtas un ļaut visam plūst noteiktā ritmā. Ja būs lemts, tad straume mūs savedīs kopā, ja nebūs, tad nebūs. Lai gan jāatzīst, ka visa gudrība jau bija tikai prātā, nevis sirdī. Un vispār es esmu palikusi neiedomājami salkana un salda. Es vairs nespēju atrast to Emīliju, kas agrāk valdīja manā ķermenī.
- Es to nespēšu.. – klusu pie sevis nočukstēju un aplūkoju sevi spogulī.
Manu augumu atkal sedza vienmuļas zilas džinsas, balts topiņš un adīta jaka. Neatceros, kad pēdējo reizi vispār vilku augstpapēžu apavus un tādēļ arī šodien manas kājas bija ieslīdējušas vienmuļos, bēšos zābaciņos. Brīnums, ka biju izmantojusi kosmētiku, jo arī tai man pēdējā laikā nepietika spēka un pat nebija vēlmes izskatīties kāda acīs skaistāk nekā bez tās. No uztraukuma pieķēru sevi pat drebam, tādēļ aši ievilku elpu un lielā ātrumā izspēros no istabas. Mans plāns bija noķert Danielu ģērbtuvēs, jo viņam, kā vienmēr, šajā laikā beidzas treniņš un viņam kaut kā vienmēr padevās uzkavēties tur ilgāk. Straujiem soļiem tuvojoties ģērbtuvēm, es sāku piebremzēt un pat mazliet pārdomāt. Taču kas iesākts, tas jāpabeidz, vai ne? Pievēru acis un apstājos divu soļu attālumā no ieejas ģērbtuvē. Apkārt valdīja diezgan liels klusums, kas liecināja par to, ka spēlētāji jau ir devušies prom, tādēļ manas cerības satikt Danielu saruka un uztraukums noplaka. Likās, ka arī viņš būs devies prom, tādēļ nesteidzīgi satvēru durvju rokturi un pavēru smagnējās durvis vaļā. Iegāju telpā un nebija vajadzības ar acīm meklēt vēlamo personu. Viņš stāvēja manā priekšā. Pie skapīšiem. Diemžēl viņš nebija viens. Skats man lika iekšēji kliegt un acis sāka sāpīgi sūrstēt. Mana labākā draudzene bija piespiedusi manu bijušo puisi pie skapīšiem un viņi ļoti labi pavadīja laiku. No viņu abu skūpstiem plūda kaisle un Daniela rokas, kas spēcīgi bija piespiedušas meiteni pie sevis to tikai apliecināja. Man vajadzēja iet prom, bet kājas un prāts neklausīja. Es stāvēju pilnībā apmulsusi un attapos tikai tad, kad ģērbtuves durvis aizcirtās un abi acu pāri pievērsās man, negribīgi pārtraucot skūpstu. Skats no malas laikam bija komisks, taču man bija vienalga, jo es attapos ar miglu acīs. Ne no kā manas acis sāka asarot, tādēļ apmetos riņķī un gribēju skriet prom.
- Emma! – Stellas spiedzīgā balss mani kaut kā spēja apturēt, tādēļ, atstājot roku uz durvju roktura, apstājos. – Tev tāpat kādreiz bija jāuzzina.. – meitene pieklusināti paziņoja un tas acumirklī manī izraisīja dusmas.
- Bija gan.. – klusi nomurmināju un pametu acis uz abiem, kas stāvēja viens no otra kāda metra attālumā un nespēja justies komfortabli. – Bet es dotu priekšroku uzzināt par jūsu attiecību esamību pirms tam, kad izklāstīju tev savas jūtas. – caur sakostiem zobiem norūcu un sasprindzināju roku, kas atradās uz roktura.
- Kādas jūtas? – Daniels neapzināti iesaistījās sarunā, kas mani sadusmoja vēl vairāk.
- Nekādas. – Stella pirms manis atcirta un tas manī izraisīja aizdomas. Vai tiešām mana draudzene kaut kādā veidā būtu izmantojusi manas problēmas savā labā? Vai viņa vispār ir mana draudzene? Muļķīgs jautājums.
- Tu esi nožēlojama! – pavisam mierīgi paziņoju un vēroju Stellas sejā pārsteigumu. – Un nemaz netēlo šo naivo pārsteigumu! – aši piebildu. – Tu jau no paša sākuma esi izjutusi simpātijas pret viņu, bet tagad izdomāji izmantot situāciju savā labā, zinādama, kas notiek manā galvā un sirdī.. nožēlojami. – dusmas sāka izgaist un sāpes atkal atgriezās. Smieklīgi, bet tik tiešām ļoti sāpēja un tās bija morālās sāpes, kas šoreiz likās sliktākas par jebkurām fiziskajām sāpēm.
- Man vajadzēja visu mūžu klusēt un rūpēties par tavu laimi?! – Stella augstprātīgi vaicāja un sava taisnība jau viņas vārdos bija, tomēr es viņai to nemaz nebiju lūgusi.
- Es tev to nekad neesmu lūgusi, tomēr būtu pieņēmusi labāk rūgtu patiesību nekā šos salkanos mēslus.. – uzsprāgu un izspēros no nolāpītās telpas.
Dusmu vulkāns bija mani uzveicis, tādēļ brāzos garām ikvienam šajā nolādētajā skolā. Likās, ka no dusmām, sarūgtinājuma un sāpēm uzsprāgšu, tikai fiziski tas diemžēl nebija iespējams. Iebrāzos istabā un aizcirtu aiz sevis durvis, tikai pēc tam pamanot, ka telpā ir arī Lila. Meitene mani domīgi novēroja un jau grasījās kaut ko jautāt, kad ļāvu asarām vaļu un iekritu savā gultā. Tās bija beigas. Brīdī, kad biju gatava atklāt savas jūtas es uzzinu, ka Daniels ir atradis citu istabas biedreni un draudzeni, vienā personā. Viņam tiešām padodas tādā veidā meklēt sev jaunas draudzenītes. Kretīns.
Pēc pāris stundu stāstījuma Lila zināja pilnīgi visu par manu dzīvi šajā skolā. Viņa bija tik ieinteresēta un ļoti pacietīgi klausījās visā, ko es stāstu. Atklāt visas savas problēmas nebija viegli un tas lika brīžiem izplūst asaru straumēs, taču arī tas palīdzēja atbrīvoties no nastas sevī. Citi manā gadījumā būtu nosolījušies būt stipri, lai parādītu visiem savu raksturu, tomēr es neesmu nekam tamlīdzīgam spējīga. Man pat nebija spēka noģērbties, tādēļ pēc grūtās dienas aizmigu ar visu apģērbu mugurā un ļāvos miegam, kas uz vismaz vienu nakti ļāva aizmirst par šodien redzēto skatu.
Mani pamodināja balsis, kas likās pazīstamas un izvilka mani no patīkamā miega stāvokļa. Lēnām pavēru acis un centos nofokusēt skatienu uz durvīm, jo kustība notika tieši pie tām. Lila bija atvērusi durvis, taču atnācēju tās diemžēl aizsedza. Nožāvājos un pievērsu istabas biedrenes uzmanību.
- Apsveicu, esi viņu pamodinājusi! – Lila nošņāca un nogāja nost no durvīm. Apjukusi vēroju meiteni, līdz ieraudzīju blondo galvu. Labprāt izplēstu tos matus no viņas pretīgā paura. Nobolījos un cerēju, ka neizskatos pārlieku briesmīgi, lai gan izskatījos.
- Sveika.. – Stella minstinoties iesāka un nezināja kādā pozā labāk stāvēt.
- Vācies prom. – pavisam vienkārši atbildēju un izkāpu no gultas.
- Mums ir jāparunā.. – kaut arī balss skanēja klusi, tajā tomēr varēja dzirdēt augstprātību, kuru iepriekš nebiju saskatījusi.
- Par ko? – jutu dusmu vētru, kuru ar pēdējām pūlēm mēģināju noturēt sevī. – Par to, ka es tev visu laiku stāstīju par savām jūtām pret Danielu un to, ka tu tai pat laikā ar viņu gulēji? – diemžēl dusmas bija pārāk spēcīgas, lai es spētu noturēt visu sevī. – Vai arī to, ka tu kā pēdējā kuce vienmēr uzklausīji manas problēmas un iekšēji smējies? – saraucu pieri. – Par ko tieši tu vēlies runāt?! – nošņācu un vēroju Stellas seju dusmās.
- Tu ar mani tā nedrīksti runāt! – blondīne iesaucās. – Mums ir ļoti spēcīgas jūtas vienam pret otru un tas, ka tu kā pēdējā žurka vēlies visu izjaukt neko nemainīs. – viņa pašpārliecināti muldēja un acīmredzami gribēja mani izaicināt. Goda vārds, būtu gatava viņai sadot pa seju.
- Kādreiz tā žurka biji tu, tikai viņš to žurku nekad nepamanīja, tādēļ nācās gaidīt, kad mūsu attiecībās kaut kas noies greizi. – izsmējīgi noteicu un vēroju blondīnes sarkano ģīmi.
- Tici man, viņa prātā tagad esmu tikai es un tikai tam ir nozīme.. es esmu ar Danielu, nevis tu. – Stella guva uzvaru un, redzot manu akmens sejas izteiksmi, pasmaidīja.
- Apsveicu ar uzvaru! – ironiski noņurdēju. – Un tagad vari vākties! – sarkastiski pasmaidīju un norādīju uz durvīm.
Stella izvairījās no protestiem un izvācās no maniem apartamentiem. Lila izvairījās no sarunas, jo zināja, ka esmu gatava kādu nogalināt, lai gan ārēji to nemaz neizrādīju. Dziļi ievilku elpu un devos uz dušu. Ūdens mani mazliet atsvaidzināja, tomēr neviens brīdis nepalīdzēja aizmirst visu to murgu, ko redzēju vakardien un, ko dzirdēju šorīt. Bijušais un bijusī labākā draudzene!? Ideāls savienojums, ja vien šis bijušais vēl joprojām nedzīvotu manī. Es tiešām nesaprotu, ko Daniels viņā ir atradis.. kāpēc tieši Stellā? Vai varbūt viņam tā ir tāda kā tradīcija – būt kopā ar savām istabas biedrenēm?
Ūdens vienmuļi slīdēja pār manu augumu un uzdzina sava veida skumjas. Ikviena šūniņa prasīja pēc kāda apskāviena un kāda mierinājuma, tomēr tikai viena cilvēka apskāviens mani nomierinātu un šis cilvēks šobrīd apskauj kādu, kas to nemaz nav pelnījis. Sāp? Jā! Griež? Jā! Piedotu? Lūk, šeit apstājas manas atbildes.. vai Daniels tikko pazaudēja iespēju atgūt ceļu pie manis? Nezinu vai pazaudēja pavisam, bet noteikti apmaldījās un izveidoja mūri, kas ar katru minūti top arvien lielāks un lielāks..
