Atvainojos, ka nebija tik ilgi ielikta daļa. Nevarēju izdomāt stāsta turpinājumu.
Ja ir kādi ieteikumi, komentējiet, vai rakstiet vēstulēs. Paldies!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-5/689662
Pamodos ap 2 naktī no Sofijas brēciena. Es atvēru acis un tik ātri piecēlos kājās, ka man pat sareiba galva. Kad skatiens atkal apskaidrojās, un galva bija savā vietā, devos uz istabu, bet pa priekšu ātri ieskatījos Viktorijas istabā, lai pārbaudītu, vai viņa ir mājās. Viņa bija atgriezusies, tikai tagad, kad viņas meita raudāja, viņa vienkārši gulēja pa visu divvietīgo gultu, izpletusies uz visām pusēm. "Protams'', noteicu pie sevis, pakratīju galvu un devos beidzot pie Sofijas.Dažreiz apbrīnoju Viktorijas attieksmi pret viņu, bet Viktorija pati vēl redzēs sekas, kādas viņa pati būs izraisījusi, šādi rīkojoties.
Biju nosvīdusi pilnīgi slapja un jutos ļoti nogurusi. Šādas sajūtas pēc kārtējām murgu naktīm man nav svešas. Neskatoties uz to visu, paņēmu māsu rokās, lai atkal viņu iemidzinātu. Dungojot pie sevis melodiju, biju aizdomājusies par redzēto sapni un vakardienas sarunu ar tēti. Kāpēc viņš mani neapstādināja? Kur viņš bija visu šo laiku pazudis? Vai viņš visu laiku patiešām dzīvoja tepat, piemājas parciņā, bet es viņu nebiju pamanījusi? Bet nē, tas nevar būt, jo viņš izskatījās pārāk sakopts.
Sofija iemiga. Noliku viņu viņas gultā un ielīdu savējā. Man bija vienalga, ka nebiju vakar vakarā nomazgājusies, jo tagad spēju domāt tikai par miegu. Aizvēru savas acis, un pa manu galvu sāka atkal šaustīties atblāzmas no nesen redzētā murga, tēta seja, ēna, kritiens.
Noraustījos.
Pavēru acis un sapratu, ka censties murgu aizgaiņāt vienkārši nav vērts. Tā es uz muguras gultā gulēju un atkal skatījos griestos kādas 20 minūtes. Sofijas vienmērīgā elpa, manas domas un pulksteņa kaitinošā tikšķēšana bija vienīgais, ko es dzirdēju. Sajutu, ka man gultā sāk palikt neērti, tāpēc apsēdos sēdus, lai pārdomātu, ko darīt tālāk. Lai gan pulkstens bija tikai 3 naktī, izdomāju celties augšā un tomēr iet nomazgāties, jo bija sajūta, ka vakardienas notikumi bija salipuši uz manas ādas kā kaut kādi netīrumi, un tas mani garīgi spieda šajā brīdī uz leju.
Vannnas istaba bija nepatīkami drēgna, ka pat nevēlējos izģērbties. Pēc piecu minūšu ilgas minstināšanās gan sevi piespedu. Izģērbjoties, pār manām rokām pārskrēja zosāda, un es nodrebinājos. Paātrinātā solī iekāpu noplukušajā dušas kabīnē un pārlaidu savam ķermenim karstu ūdens šalkti. Jutos tā, it kā no manas ādas būtu nokrituši vismaz kilogrami 5. Tā kā matus arī nebiju sen mazgājusi, ātri izmazgāju arī tos. Ūdens šalktij līstot pāri manai galvai, mani blondie mati patīkami kutināja manu muguru un ataugusī čolka, kura man bija nogriezta 5.klasē, pārsedza manu seju, it kā vēlēdamās, lai es neredzu, kas notiek, it kā vēlēdamās mani pasargāt no kā ļauna.
Pabeigusi mazgāties, negribīgi izkāpu no dušas kabīnes. Gaiss bija palicis siltāks un visur bija redzami garaiņi. Notīrīju mazo spogulīti, lai ieraudzītu savu atspulgu. Mati bija savēlušies vieglās lokās, zaļās acis bija kļuvušas nopietnas un nogurušas, kopš tēta aiziešanas. Zem acīm bija redzami lieli, zili riņķi, bālajai ādai pat nebija sārtuma. Likās, it kā skatītos pretī kādam spokam, kurš nemaz neeksistē.
Aptinusi dvieli, klusām aizgāju uz istabu, kur sameklēju drēbes. Nemanot bija pienākuši jau pulkstens pieci, tāpēc dzirdēju rosību Viktorijas istabā. Uzvilku apakšveļu, melnās džinsu bikses, melno kreklu ar AC/DC logo, sapinu matus franču bizē un devos uz virtuvi, pagatavot kafiju. Šajā brīdī ienāca Viktorija. Viņa izskatījās ļoti nomākta un sagurusi. Pagatavoto kafiju pasniedzu viņai un apsēdos blakus ar savu krūzi. Jautājoši skatījos viņā.
- Viktorij, vai kas noticis? - centos būt pieklājīga.
- Mhmm.... - Viņa kaut ko noburbināja zem deguna un paņēma krietnu malku kafijas mutē.
- Vai kaut kas noticis darbā? - esmu ļoti ziņķārīga.
Viktorija paskatījās manās acīs un lēnām nolika krūzi uz galda. Viņa pavēra muti, lai sāktu runāt. Pēkšņi dzirdējām klaudzienus pie durvīm. Bija tikai pieci no rīta, tāpēc abas ar Viktoriju bailīgi saskatījāmies un sastingām. Viktorija piecēlās pirmā un paņēma līdzi pannu drošības pēc. Es sekoju viņai pa pēdām. Aizgājām pie dubultajām durvīm un atvērām pirmās. Tad es lenām atvēru otrās, Viktorija jau bija sagatavojusi pannu, lai ciemiņam sistu. Tikai tad, kad ieraudzījām ciemiņu, Viktorijas rokas nolaidās un viņa palika ar muti vaļā. Nezinu kāpēc, bet es nejutos tik ļoti izbrīnīta, kaut gan arī es nebiju viņu gaidījusi.
- Vai tad tā sagaida ciemiņus? - tētis samāksloja smieklus un paskatījās uz mums ar nožēlu un skumju pilnu skatienu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-7/690604
