http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-6/690413
Stāvējām visi trīs viens otram pretī klusumā kādas piecas minūtes. Klusumu pārtraucu es.
- Ko tu šeit gribi, tēt? - dzirdēju skarbumu savā balsī. Laikam negribot biju ieslēgusi sev galvā aizsardzību.
- Es gribēju atvainoties... - viņš bija nolaidis savu galvu un runāja kā mazs bērns, kurš tikko bija nozadzis no plaukta konfekti un mamma to bija atklājusi.
- Tev nešķiet, ka ir jau par vēlu?
- Alise, dod viņam iespēju. - Viktorija ieminējās pa starpu. Paskatījos nosodoši uz viņu. Kāpēc viņa ko tādu pieļauj?
- Paldies tev, Viktorij.
- Tikai nedomā, ka es tev esmu piedevusi tavas izdarības. - Viktorija tomēr saprata, ko bija izdarījusi.
Man apnika stāvēt durvju ailē, tāpēc apgriezos un virzījos uz virtuves pusi, kur biju atstājusi savu pusizdzerto kafiju. Dzirdēju, kā viņi abi arī ienāk iekšā, jo durvis aizvērās.
- Šeit it nekas nav mainījies. - dzirdēju tēta balsi koridorī.
- Vai vari lūdzu runāt klusāk, Sofija guļ.
- Āā, jā, pareizi, mana meita... - tētis ar Viktoriju ienāca iekšā virtuvē, bet es nepievērsu viņiem uzmanību. Nespēju noticēt, ka viņš te tagad atrodas. Viņi abi apsēdās man pretī galda otrā pusē. Neviļus uzdevu tētim jautājumu, viltīgi paceļot acis
- Kāpēc tu atnāci tik agri? Palika auksti savā parkā? - tētis paskatījās uz mani ar skatienu, kuru es nesapratu. Tajā bija redzams aizvainojums, dusmas, bet tajā pašā laikā sapratne.
- Man ir mājas. - viņš atbildēja. Pacēlu savu skatienu ausgtāk un jautājoši ieskatījos viņa acīs. Šajā brīdī sapratu, cik Sofija ir līdzīga viņam - tās pašas brūnās acis, mati un sejas vaibsti.
- Tik agri atnācu, jo nespēju aizmigt, kritu ar savu uzvedību uz nerviem....... Maijai...... un izgāju rīta pastaigā. Atceroties, kur reiz dzīvoju, gāju pa šo rajonu un redzēju gaismu, tāpēc ienācu.
- Pagaidi, es pareizi sapratu? Tev ir pašam savas mājas, tev ir sieviete un normāla dzīve, un tu NEVARĒJI ATNĀKT PIE MUMS ĀTRĀK?! - biju uz robežas, lai uzsprāgtu un izlietu silto kafiju nedomājot viņam sejā. Jutu, ka piesarkstu, bet piecēlos kājās un piegāju pie viņa. Brīdi vilcinājos, bet iesitu viņam pļauku. Pirms pati apjēdzu, ko biju nodarījusi, tētis jau bija satvēris manas rokas, ka nespēju vairs tās pakustināt, un nikni skatījās uz mani. Jutu, ka manās acīs sariešas asaras, bet viņš neatmaiga nevienu brīdi. Viņš spēji pagrūda mani uz atpakaļu un es paklupu un atsitu galvu pret sienas skapīša stūri. Apsēdos uz zemes un saņēmu kopā galvu. Ausis sāka džinkstēt un skatiens samiglojās, bet redzēju, kā Viktorija pieceļās ātri kājās
- TINIES NO ŠEJIENES PROM, IZDZIMTENIS TĀDS! - viņa laikam vairs nedomāja par Sofiju, tāpēc kliedza. Tētis nedomājot piecelās stāvus un no galda paņēma kafijas krūzi un uzlēja tās saturu virsū Viktorijai. Viktorija iekliedzās, bet tētis vienaldzīgi aizgāja prom, aizsitot aiz sevis durvis.
Skatiens palika mazliet skaidrāks un es sāku redzēt Viktorijas seju, kura bija sarkana, bet pa acīm pilēja asaras. Viņa bija paņēmusi dvieli un uzmetusi uz zemes, lai nepaslīdētu uz kafijas, kas bija nolijusi zemē, un pieskrēja pie manis.
- Alis, Alise, vai tu dzirdi?? - centos safokusēt savu skatienu uz Viktoriju, bet man tas neizdevās. Acis mani neklausīja.
- Alise, tu mani dzirdi? Pasaki kaut ko! - Viktorija bija uztraukusies, tāpēc izdvesu pāris vārdus no savas mutes.
- Man viss labi......
- Nē, nekas nav labi. Es saukšu ātros.
- Nevajag, ir labi. Palīdzi tikai tikt uz gultu...- dzirdēju, ka Sofija sāk raudāt, bet Viktorija turpināja mani stutēt uz kājām, lai aizvestu mani līdz gultai.
- Ak Dievs, Alise, tu asiņo! - redzēju, kā Viktorija pielika savu roku pie mana smeldzošā pakauša. Atrāvos no viņas rokām, lai pati to pārdbaudītu. Tiešām. Mani blondie mati uz pakauša bija palikuši sarkani. Spēru soli uz priekšu, lai tiktu līdz vannasistabai un notīrītu asinis, bet tālu netiku un nejutu vairs zemi zem kājām...
*Tumsa....
Vēl joprojām kritu bezdibenī,
bet nu šis bezdibenis vairs nebija bezdibenis, tam bija zeme.
Es kritu....
Es nokritu un sarāvos no sāpēm.
Dzirdēju mazuļa kliedzienus un sievietes izmisušos saucienus...
Es nespēju saprast, vai es sapņoju, vai vēl joprojām atrodos realitātē,
jo tas viss likās pārāk īsts......*
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-8/691009
