Pagaidām mana mīļākā daļa. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-4/689535
Apstulbusi stāvēju pretī savam tētim. Viņš izskatījās tik pat apstulbis par manu parādīšanos, kā es par viņējo. Kādu brīdi mēs tā stāvējām un nebildām ne vārda. Sofija bija pieskrējusi pie manis un es viņu turēju aiz viņas tuklajām un siltajām rociņām, kuras no puķu plūkšanas bija palikušas brūnas. Māsa atrāvās no manis un pacēla rokas uz augšu ar mājienu, lai paņemu viņu klēpī. Viņas lūgumu arī izpildīju.
Klusuma brīdi pārtrauca tēta skaļā un rupjā balss, kura man lika satrūkties. Bija tik dīvaini atkal sadzirdēt tēta balsi, kuru, man likās, ka biju jau aizmirsusi. Tā izklausījās tāpat, kā agrāk - līksma un gracioza, it kā ar mani runātu karalis. Tikai tagad tai bija cita noskaņa.
- Alise....
Viņš gribēja nākt man tuvāk, bet es atkāpos. Viņš pat neapjauta, cik ļoti man sāpēja viņa aiziešana. Viņš man bija dārgāks par visu pasaulē.
Bet tagad viss ir mainījies, kaut gan man likās, ka nav mainījies nekas.
Tētis saprata, ka neļaušu sev pieskarties un apstājās. Viņš jautājoši paskatījās Sofijā un tad atkal pievērsās man.
- Vai es, pats sev nezinot, esmu kļuvis par vectēvu?
Tas lika manai sejai piesarkt, bet ne jau aiz kauna, bet aiz dusmām. Manī viss pēkšņi sāka vārīties, it kā mans ķermenis būtu viena liela tējkanna. Manī šaustījās tik daudz domu, ko varētu viņam teikt. Mani zobi bija tik cieši sakosti, ka tie pat sāka sāpēt.
- Par vectēvu? Par vectēvu???? Tā ir Sofija, Viktorijas un TAVA meita! - caur zobiem izgrūdu. Neviens nespētu saprast, ko es šajā brīdī jūtu. Manī valda tāda sajūta, ka tieši šajā brīdī varētu skriet un apkamt viņu, dāvināt viņam skūpstus uz vaigiem un raudāt aiz prieka, bet tajā pašā laikā mesties bēgt un pazust savās asarās un skumjās par to, ko viņš reiz man bija izdarījis.
- Mana meita? Bet es...
- Ko tu? Nemaz nezināji, ka Viktorija ir stāvoklī?? - Sev nemanot biju sākusi bļaut uz savu tēti un biju piesaistījusi garāmgājēju uzmanību. Daži pat bija apstājušies, lai redzētu "izrādi"
Tētis klusēja, viņš bija nolaidis galvu un nervozi minstinājās uz vietas. Ieraudzīju vairākus sirmus pleķus viņa tumši brūnajos matos.
- Viktorija atklāja, ka ir stāvoklī pēc tam, kad tu mūs PAMETI!' Uzsvēru pēdējo vārdu.
- Es nezināju..... Alis...
- Tu pat nespēj to aptvert, cik ļoti man pietrūki, cik ļoti es pēc tevis ilgojos, kā es par tevi domāju katru vakaru, kad gāju gulēt. Man nebija ne jausmas, vai tu esi vēl dzīvs, vai guli kādā ceļa malā pilnīgi piedzēries vai miris...
Šajā brīdī es apklusu. Jutu, kā manās acīs sariešās asaras. Pagriezos un sāku iet prom, kad tētis atkal iesaucās. Es apstājos un noslaucīju nejauši nopilējušo asaru no mana vaiga.
- Alis, lūdzu, piedod, es biju pilnīgs kretīns. Es zinu, ka tas bija nepareizi, kā izrīkojos, bet...
Es strauji apgriezos. Pieturēju Sofijas galviņu, kura iesmējās no mana pēkšņā gājiena.
- Bet - kas?
Pār manu vaigu nopilēja vēl viena asara. Tētis pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet tūlīt to aizvēra un atkal nolaida skatienu. Pie sevis nočukstēju "Tā jau domāju" un lēnām apgriezos un devos projām. Jutu, ka tētis bija pamanījis manu prom iešanu, un skatās tagad uz mani. Viņa skatiens dedzināja manu muguru, bet es nepagriezos, tikai turpināju iet. Skatītāji bija izklīduši, un Sofija bija uzlikusi savu galviņu man uz pleca.
Kad pārnācām mājās, māsiņa bija iemigusi. Uzmanīgi novilku viņai jaciņu un kurpes un ieliku viņu viņas gultiņā. Pati novilku savas noplukušās kedas un aizgāju uz virtuvi, lai uztaisītu sev tēju. Pamanīju, ka visas krūzes bija netīras, tāpēc paņēmu krūzīti, kas stāvēja uz galda ar manu neizdzerto rīta kafiju, un izskaloju to. Ieliku tajā piparmētru tējas paciņu un piegriezu vēl citronu. Pa to laiku ūdens bija uzvārījies un es piepildīju savu krūzi ar to. Atkal aizgāju iekārtoties uz dīvāna un izdzēru prāvu malku, līdz ar to apdedzinot savu mēli. Sapratu, ka pagaidām tēja ir par karstu, lai to dzertu, tāpēc noliku to uz mazā galdiņa blakus dīvānam. Paņēmu pledu un iekārtojos uz spilvena.
Pēc brītiņa biju jau aizmigusi....
*Atkal mežs... Klints... Un ēna... Bet šoreiz ēnai bija seja...
Šī seja bija pazīstama...
Šī seja man lika smaidīt aiz prieka un raudāt aiz sāpēm...
Šī seja piederēja tētim.
Un atkal grūdiens un mūžīgais kritiens...*
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-6/690413
