http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-21/697904
Vai varētu teikt, ka manī valdīja tā Deža Vu sajūta? Redzēt divas, tuvu cilvēku nāves tiešām nav no tām patīkākamajām atmiņām. Kā tukšumā skatījos uz ātrās palīdzības mašīnu un diviem ārstiem, kuri uzlika balto palagu uz Viktorijas asiņainās sejas. Man pat nebira asaras, bet iekšēji jutos sadragāta. Kāpēc Viktorijai bija jāmirst? Un kāpēc tētis, ak, es atvainojos, Patriks, to izdarīja?
- Atvainojos. - policists, kam bija ap gadiem 40, mani uzrunāja. - Vai jūs mani dzirdat?
- M? - klusām atteicu, pavadot ātrās palīdzības mašīnu ar acīm līdz nākamajam krustojumam
- Es prasīju - vai jūs redzējāt, kurš notrieca Viktoriju Bergu? - policists lēnām, korekti atkārtoja jautājumu, ko pirmīt nebiju dzirdējusi.
Mana galva lēnām pagriezās uz viņa pusi. Notrieca. Viktoriju. Neviļus man sāka tecēt asaras, bet es ātri tās noslaucīju, neļaujot tām mani nodot.
- Patriks... - lēnām tiecu. - Patriks Žikovs.
- Paldies. - policists, pierakstot mana tēva vārdu, lēnām aizgāja.
Es tikko kā nodevu savu tēvu. Savu miesīgu tēvu. Nespēju saprast, kura puse manī uzvar - vai tā, kas nožēlo to, ko tikko izdarīju, vai tā, kurai bija vienalga par Patrika likteni? Mazliet padomājot, sapratu, ka man ir vienalga, kas notiek ar manu tēvu. Tagad viņš izcietīs to sodu, ko viņš ir pelnījis.
Beidzot.
Lēnām sāku iet uz netālā soliņa pusi, kur bija apsēdusies Rebeka un, tāpat kā es pirmīt, skatījās kaut kur tālumā, tukšumā. Sofija nebija redzējusi savas mātes nāvi, jo mierīgi ar smaidu uz lūpām vēl gulēja.
Klusām apsēdos Rebekai blakus.
- Tas bija..... negaidīti. - Rebeka klusām teica. Pagriezos pret viņu, un viņa atkārtoja to pašu. - To izdarīja....
- Mans tētis.... jā. - tik pat klusām pabeidzu viņas teikumu. Starp mums iestājās klusums. Skatījāmies viena otrai acīs, it kā komunicējot. Pēkšņi Rebeka aši mani apkampa un sāka šņukstēt man uz pleca. Manī viss sagriezās līdz pēdējam, tāpēc ļāvos emocijām. Abas sēdējām un skumām. Nezinu, cik tas bija ilgi, bet vai tad tagad nav vienalga? Viktorija ir mirusi.
------------
Pēc 3 nedēļām.
- Daudz baltu dieniņu laimiņa dodi.... - Rebeka smaidīdama un ar puķēm un dāvanu rokās ienāca manā un Sofijas guļamistabā, dziedot šo jau tik apnicīgo dziesmu.
24. aprīlis.
Mana pilngadība.
Jau?
Apsēdos sēdus gultā un smaidīju, kad viņa man pasniedza puķes un mazo dāvaniņu. Sirsnīgi pateicos viņai un noliku to visu pie malas. Rebeka aizgāja līdz Sofijas gultiņai, izceļot viņu ārā un noliekot uz zemes. Kopš Viktorijas vairs nav, Rebeka ir uzņēmusies māmiņas lomu, kamēr viņai pašai bērnu vēl nav. Sofija atskrēja pie manis, apkampjot mani. Ak, mana mazā māšelīte.
Rebeka paņēma Sofiju un aiznesa uz virtuvi paēdināt, bet tikmēr es pati aizgāju uz vannas istabu saģērbties.
Nākot atpakaļ uz istabu, man sāka zvanīt telefons. Mazliet nobrīnījos, jo es taču nevienam nebiju savu telefona numuru teikusi, bet pacēlu.
- Jā, lūdzu?
- HEII, DRAUDZENĪT - Terēze kliedza klausulē, liekot man nolikt telefonu kādu pus metru atālumā no auss, lai nepaliktu kurla. - VISLIELĀKĀS BUČAS TEV PILNGADĪBĀ!
- Ak šausmas, Terēz, tu mani nobiedēji. - noliekot klausuli sākotnējā stāvoklī pie auss, smejoties teicu. - Mīļš paldies, bet kā tu zināji manu numuru?
- Viktorija man iedeva, pirms.... - Terēze apklusa šajā brīdī, jo arī viņa pirms divām nedēļām bija ieradusies uz Viktorijas bērēm. Viņa saprata, cik tas ir grūti. - Lai nu kā, kad mēs varēti tikties? - viņa centās novērst manas domas.
- Patiesībā - lēnām atbildēju - laikam, ka ne šodien, jo domāju nosvinēt dzimšanas dienu klusumā pie mazas kūkas un tējas kopā ar Rebeku.
- Tad varbūt rīt? - izklausījās, ka viņa smīn. - Pie Maximas ap vieniem?
- Labi, super. - priecājos par Terēzes zvanu.
- Ok, mīļum, man jāskrien izdarīt pāris lietas. Līdz rītam.
- Čaviņ
- Bučas tev vēlreiz. - viņa attēloja buču skaņas un nolika klausuli.
Nometu telefonu uz gultas, paņēmu dāvanu maisiņu un puķes, lai ieliktu tās vāzē, un devos uz virtuvi, kurā dzirdēju, kā Rebeka runājas ar Sofiju.
- Brrrrr, rekur brauc mašīna Sofijai mutē.... - ieejot virtuvē, acīm pavērās skats, kā Rebeka tēlo ar karoti mašīnu, lai kaut ko iedabūtu māsai mutē auzu putru, bet Sofijai tas nepatika, tāpēc viņa uzsita pa braucošo karoti, un tās saturs uzlidoja Rebekai uz sejas. Es sāku smieties, kamēr Rebeka cēlās augšā, lai noslaucītu seju.
- Starpcitu, Rebek, Sofijai putras negaršo. - cenšoties valdīt smieklus, viņai teicu.
- Jā - Rebeka, slaukot savu seju, teica - es arī tā tagad sapratu.
Domāju viņai palīdzēt, tāpēc noliku dāvanu maisiņu uz galda, puķes vāzē, paņēmu Sofijas iesākto putras bļodu, lai to noliktu malā, un nomizoju māsai pusi bumbieru. Sofija kāri sāka ēst.
- Skaidrs. Viņai garšo augļi - Rebeka apsēdās pie galda
- Jau no dažu mēnešu vecuma - paskaidroju viņai, sekojot viņas piemēram.
- Tev kāds zvanīja? - Rebeka skatījās uz mani un dzēra kafiju, kas izskatījās, ka ir jau auksta.
- Jā, mana draudzene Terēze. - paskaidroju. - Sarunājām rīt tikties. - Rebeka sāka smaidīt.
- Jauki.
Tā arī saruna beidzās, tāpēc es nolēmu kārtīgāk aplūkot, kas atradās dāvanā. Tajā bija kādas ļoti skaistas smaržas, krūzīte ar manu un Sofijas bildi un piekariņš ar manu vārdu.
- Kas ir šajā aploksnē? - ziņkārīgi jautāju, izņemot pēdējo dāvanu no maisa
- Taisi vaļā - Rebeka plati smaidīja.
Uzmanīgi atplēsu aploksni un izņēmu tās saturu ārā.
- Ak Dievs. Rebek, tu nopietni?? - neticīgi skatoties te uz Rebeku, te uz lidmašīnas biļetēm, jautāju.
- Pilnīgi nopietni - Rebeka pārliecās pāri galdam un apkampa mani. - Mēs lidosim uz Angliju! - viņa līksmi iesaucās, un Sofija viņai fonā sāka laimīgi kliegt, it kā saprazdama, par ko vispār iet runa, nejauši aizmesdama atlikušo bumbiera gabaliņu pa gaisu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-23/698525
