http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-20/697750
No vannas istabas dzirdēju, ka Sofija bija pamodusies. Pēc dušas jutos daudz labāk. Pieejot pie spoguļa, sasmērēju savu vaigu ar krēmu, saģērbos un devos uz virtuvi. Rebeka aktīvi grieza salātus, tāpēc piegāju pie viņas un prasīju, vai varu palīdzēt.
- Jā, bet nevajag neko daudz, vienkārši uzliec vārīties griķus. - viņa man norādīja, kur viss atrodas, gandrīz nenolaižot skatienu no tomātiem un naža viņas rokās. Paklausīju Rebekas norādījumiem un uzliku katlu ar ūdeni uz plīts. Dzirdēju, kā Viktorija spēlējas ar Sofiju mūsu guļamistabā.
- Starpcitu - Rebeka, slaukot rokas, kuras bija tikko kā nomazgātas, dvielī, pārtrauca klusumu starp mums. - uz galda kaut kas stāv priekš tevis. - viņa ar vienu pirkstu parādīja uz virtuves galda, uz kura stāvēja balts, skārienjūtīgais telefons. - Tas ir mans vecais, bet viņš ir ļoti labā stāvoklī. - viņa plati pasmaidīja.
- Tas patiešām ir... man? - nespēju noticēt, paņemot telefonu rokās
- Nē, zin, Sofijai. - Rebeka iesmējās. - Nu, protams, ka tev. - smaids rotāja viņas kalsno seju. - Karte arī ir ielikta, tā kā tas ir pilnā tavā rīcībā. - viņa vēl piebilda, pirms izgāja no virtuves, atstājot mani vienu.
Skatījos uz mazo balto lietiņu savās rokās. Tas nebija liels, bet šāds telefons tiešām man nekad nav bijis. Sajūsmā gāju uz istabu, kur Viktorija sēdēja uz zemes un spēlējās ar Sofiju.
- Nu, Rebeka jau tev iedeva telefonu? - viņa viltīgi smaidīja
- Tu arī zināji? - skatījos uz viņu no sākuma nopietni, bet pēc tam plati sāku smaidīt. - Paldies jums. -klusām piebildu
- Nav par ko. - Viktorija atteica un pievērsās atkal Sofijai.
Es aizgāju un apsēdos uz dīvāna, uz kura nosēdēju vismaz pus stundu, kamēr kaut cik sapratu, kā mans jaunais telefons darbojas. Sapratu tik tālu, kā varēja piezvanīt, uzrakstīt īsziņu, ievietot kontaktus un fotogrāfēt. Domāju, ka ar šādām zināšanām man pagaidām varētu arī pietikt, jo, ja vajadzēs kaut ko uzzināt, paprasīšu visu nepieciešamo Rebekai.
Tieši kā iedomājos, Rebeka ienāca mūsu istabā un aicināja ēst.
Vakariņas gan nebija nekādas īpašās, bet gardas gan.
- Nu, meitenes, ko darām pēc vakariņām? - nolikusi dakšu pie malas, Rebeka apvaicājās.
- Nezinu, tev ir kādas idejas? - Viktorija atbildēja, stūķējot Sofijas mutē gurķi, kura to vien darīja, kā pretojās mammai
- Jā. - ar pilnu muti arī iesaistījos sarunā. - Ko tu piedāvā? - prasīju, mēģinot aizturēt griķus, kuri krita man no mutes laukā. - Atvainojos, man ļoti gribas ēst. - Viktorija un Rebeka iesmējās.
- Kā būtu ar mazu pastaigu ārā? - Rebeka jautāja, ceļoties no galda augšā un vācot netīros traukus nost.
- Tas būtu jauki. - Viktorija pasmaidīja, noliekot Sofiju zemē, kura uzreiz aizskrēja uz garderobi. - Tikai es vēlētos paēst, jo mazais sušķis man to neļāva. - viņa ar pirkstu norādīja uz durvju aili, kurā stāvēja Sofija, tikko atskrējusi atpakaļ, ar Rebekas boti rokās.
- Sofij... - Rebeka tēlojot gāja virsū Sofijai, kura uzreiz attapās, un smejoties skrēja prom uz istabu. Dzirdēju, kā viņa tiek noķerta, un spēle, kas līdzinājās ķerenēm, turpinājās.
Noliku arī savu šķīvi trauku mazgājamajā mašīnā, un devos uz istabu, kur uzvliku svaigi nopirktās džinsas, rozā kreklu ar lielu, komisku pūci tam priekšā un melno ādas jaku, lai varētu iet ārā, jo bija ļoti silts. Matus saņēmu nekārtīgā astē un ielūkojos spogulī. Man patika tas, ko redzēju, tāpēc gāju paziņot, ka esmu gatava doties. Izskatījās, ka Rebeka vēl nebija paspējusi saģērbties, tāpēc paņēmu Sofiju, lai sagatavotu viņu, un sagaidīju Viktoriju istabā, kura izskatījās apmierināta.
Drīz vien arī bijām jau izgājušas ārā, saulīte jauki spīdēja, vēja nebija nemaz, bet Sofija no lielās skraidelēšanas savos ratiņos aizmiga. Pulkstens vēl nebija seši, tāpēc atļāvāmies pastaigu pagarināt.
Pa šīm dienām esmu sapratusi, ka tad, kad esam visas kopā, mums nekad neizsīkst sarunas temati, vienmēr ir par ko runāt. Šodien bija tieši tāpat. Mēs gājām pa ietvi un runājām par visu un par neko. Rebeka parādīja skaistu parku, kurš atradās otrā ceļa pusē, bet uz kuru mēs nolēmām aiziet. Stūmu mazās māsas ratiņus pāri gājēju pārejai ar Rebeku pie sāniem, jo Viktorija mazliet aizkavējās otrā ceļa pusē, sasienot kurpju šņores.
- Nu, aiziet, vecā miesa tu! - Rebeka smejoties bļāva pāri ielai, lai Viktorija nāk ātrāk.
- Jā, jā, kaziņ, es jau skrienu! - Viktorija atbildēja ne mazāk laipni un virzījās uz mūsu pusi.
Pēkšņi ieraudzīju melnu mašīnu, kas nākamajā krustojumā griezās uz šo pusi. Nonākusi uz šīs ielas, tā sāka lielā ātrumā braukt uz Viktorijas pusi, kura bezrūpīgi nāca uz mūsu pusi. Mašīna nevienu brīdi nesalēnināja ātrumu, kaut arī Viktorija vēl atradās uz braucamā ceļa.
- Viktorij!!!! - panikā bļāvu. - Viktorij, uzmanies!!!! - Viktorija arī beidzot ieraudzīja mašīnu un apstājās, paliekot ar muti vaļā stāvot. Tā gan viņa nestāvēja ilgi, bet par ilgu, lai paspētu paskriet malā.
Par vēlu...
Nesapratu, vai tas viss ilga minūti, vai varbūt pat tikai sekundes simtdaļu, jo man likās, ka tas vilkās kā vesela stunda. Bija tik ļoti grūti piefiksēt visu, bet kaut ko gan es pamanīju.
Pamanīju ko tādu, kam neticēju,
Pamanīju tēta brūnos matus un sejas vaibstus, kas atspoguļoja ļaunu smīnu, sēžot pie melnās mašīnas stūres.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-22/698266
