http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-22/698266
Visu dienu es smaidīju kā ķerta no laimes par biļetēm. Es varēšu apciemot savu mammu. Beidzot. Man viņai būs tik daudz kas jāizstāsta.
Pulkstens jau tuvojās pieciem, bet tā kā Sofija atkal bija aizmigusi, aizgāju klusām uz viesistabu, lai paskatītos televizoru.
Spaidīju no viena kanāla uz otru bez noteikta mērķa. Meksikāņu seriāls, talkšovs, krievu filma.... Apstājos pie viena kanāla, pa kuru gāja ziņas, kas mani īpaši piesaistīja.
"Vakar vakarā, pēc gandrīz 3 nedēļu ilgas meklēšanas, beidzot tika noķerts Patriks Žikovs, kas tika apsūdzēts kādas jaunas sievietes notriekšanā, šā gada, 4. aprīlī. Tiesa viņam piesprieda 10 gadu cietumsodu"
Klausījos ziņu redaktorā ļoti uzmanīgi. Patriks tika noķerts. Viņš vēl vismaz 10 gadus mūs liks mierā. Paldies Dievam.
Kad redaktors pārgāja pie tēmas pie kādas lauksaimniecības biznesa, izslēdzu tv. Biju dzirdējusi, ko gribēju dzirdēt, lai gan no sākuma domāja, ka nezināju, ko gribēju. Piecēlos no dīvāna, lai aizietu pie datora pa ilgiem laikiem. Dators bija ātrs, tāpēc drīz vien tiku pie sava e-pasta. Šķirstīju no vēstules uz vēstuli, kuras pārsvarā visas bija kaut kādas stulbas reklāmas, bet tad ieraudzīju pēkšņi ziņu ar nosaukumu:
"Manai meitiņai"
Mamma?
Ātri atvēru ziņu.
Nespēju noticēt. Mana mamma.
"Sveika, Alisīt! Zinu, ka neesam ilgi sazinājušās..."
- Ilgi? - pie sevis klusām noteicu - Veselu mūžību.
"... tāpēc ceru, ka tu man piedosi. :-) Lai nu kā, negribu par to runāt, jo tiešām to nožēloju... Kā tev iet? Kā Viktorijai un viņas meitai? Tētim? Kā pa skolu, vai labas atzīmes? Gribu zināt visu, kas noticis pa šiem gadiem! Un starpcitu, vislielākās bučas tev 18 gados, saulīt! :-* :-* Es tevi ļoti mīlu. Tava mamma Karīna."
Izlasīju un gandrīz sāku raudāt. Mana mamma par mani nav aizmirsusi, bet ko es te muļķojos - vecāki nekad neaizmirst savus bērnus. Ilgi nedomājot, ķēros pie atbildes.
"Sveika, mammīt! Nekas, es jau arī esmu dumja, ka nerakstīju tev ātrāk, bet bija problēmas ar naudu un interneta mums mājās nebija. Sofijai iet labi, viņa aug un daudz ko iemācās. Viktorija ir..... nu, kā lai to pasaka? Viņu pirms 3 nedēļām... Nobrauca."
Manī viss iekšā vārījās.
"Bet neuztraucies, mēs esam aprūpētas ļoti labi. Nesen iepazinu Rebeku, medmāsiņu, un viņa mums palīdz ļoti. Daudz vairāk es tev pastāstīšu pēc nedēļas, kad mēs tiksimies, jo mēs visas 3 lidosim uz Angliju! :-) Kāda ir tava adrese? Alise :-) p.s - Mīļš paldies, ka atcerējies par mani :-* "
Nospiedu "sūtīt" un nogāju no datora. Dzirdēju Rebeku savā istabā ar kādu runājot, tāpēc izdomāju netraucēti aiziet uz virtuvi un uzklāt mums abām galdu, lai iznāktu jauks, kluss vakars sveču gaismā. Paņēmu baltu galdautu, svecīti, kas tika novietota galdam tieši vidū, divas skaistas tasītes un šķivjus, kā arī kūku, kuru nopirku šodien pa dienu.
Atzinīgi skatījos uz galdu.
- Ko tad tu te dari? - Rebeka bija ienākusi virtuvē, liekot man salekties. - Piedod, negribēju tevi nobiedēt.
- Nekas, nekas. - pagriezos pret viņu. - Saklāju mums galdu, lai varētu šovakar mierīgi parunāties par dzīvi - pasmaidīju
- Tas nenotiks, nē. - Rebeka arī sāka smaidīt, bet mans smaids pazuda.
- Kā? Kāpēc?
- Nu..... - Rebeka iesāka, bet nepaspēja pabeigt, jo kāds piezvanīja pie durvīm. Aizgāju līdz tām, lai tās atvērtu.
- Čau, saulīt!!! - Terēze stāvēja man pretī ar platu smaidu uz sejas, dāvanu maisiņu un daudz rozā baloniem rokās - Vai esi gatava ballēt?
- Ko? - biju mazliet apstulbusi. - Ko tu šeit dari? Kā tu uzzināji manu adresi?
- Rebeka pateica. - Terēze paskatījās man aiz muguras, kur stāvēja Rebeka un plati smaidīja. - Ko? Tu nemaz nepriecājies? - Terēze samāksloti uzvilka lūpu. Neticami, ka viņai ir jau gandrīz deviņpadsmit gadu
- Nē, es, protams, ka ļoti priecājos. - pasmaidīju un metos draudzenei ap kaklu. - Nāc iekšā. - aicināju viņu.
Abas ienācām iekšā, un Terēze noģērbās, pirms tam pasniedzot man dāvanas. Noliku tās savā istabā, kur Sofija bija pamodusies, tāpēc izņēmu viņu no gultiņas. Zināju, ka Terēzei ļoti patīk bērni.
Kad izgāju no istabas, Terēze ar Rebeku sarunājās. Parādīju Terēzei Sofiju, kura uzreiz paņēma māsu rokās.
- Kā tad jūs viena otru pazīstat? - ziņkārīgi pavaicāju.
- Nu, atceries, ka man bieži bija problēmas ar muguru? - Terēze sāka paskaidrot, un es piekrītoši pamāju. - Rebeka bija arī mana aprūpētāja, un tad kad bērēs satikāmies atkal un kad uzzināju, ka tagad dzīvo pie viņas, apmainījāmies ar numuriem, lai varētu šo visu pasākumu noorganizēt. - viņa plati smaidīja un lēnām ucināja Sofiju, kura ziņkārīgi vēroja Terēzes brūnos, taisnos matus.
- Ak, jūs, manas mīlules. - apkampu viņas visas un iesmējos.
- Nu, vai tu esi gatava? - Terēze jautāja
- Kam tad?
- Nu ballēties taču! - viņa man teica, it kā tas būtu pašsaprotami. - Cik es zinu, daža šeit kļūst pilngadīga!
- Nu jā, bet....
- Nē, nekādus bet. - Rebeka iejaucās. Biju mazliet vīlusies, jo tomēr skaisti saklāju galdu tikai mums divām. - Nāc, ejam uz manu istabu. Sapucēsim tevi uz balli, lai visi zēni krīt no kājām, tevi ieraugot. - viņa mani vilka aiz rokas, bet Terēze ar Sofiju sekoja. - Astoņpadsmit tomēr paliek tikai vienreiz mūžā!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-24/699650
