Čau, čau, čau, spocēni! 
Pēc ilgāka laika rakstu nākamo daļu savam stāstam.
Piedodiet par kavēšanos, nevarēju atrast motivāciju uzrakstīt, bet tā kā tagad skolā ir brīvlaiks, centīšos dot tiem maniem pāris lasītājiem vairākas daļas. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-10/691205
- Man ļoti žēl, ka viss tā notika - Rebeka skatījās manī ar žēlām acīm un pieliecās, lai samīļotu.
Pēc ilgas domāšanas un minstināšanās tomēr izlēmu viņai izstāstīt, ko man pateica Viktorija. Jau doma par to vien, kas mani sagaida, kad Viktorija uzzinās manis paveikto, liek man sašķobīties. Savu izvēli biju sākusi briesmīgi nožēlot.
- Klausies - Rebeka pēkšņi iesaucās, liekot man salēkties. - Piedod. - viņa atlaida mani un iesmējās. - Kā būtu, ja jūs nāktu dzīvot pie manis? Jūs visas trīs.
Paskatījos uz viņu ar lielām acīm. - Ko? Tu nopietni? - Biju mazliet noraizējusies, mēs taču zinam viena par otru tikai pāris dienas.
- Jā, droši. - Rebeka plati smaidīja. - Tu man liecies ļoti jauka meitene, tava mazā māsa arī ir vienkārši burvīga - vārdu "burvīga" viņa burtiski iespiedza man sejā. - un ar Viktoriju es mācēšu sadzīvot. - viņa, atmetot ar roku, skaļi iesmējās.
Es pasmaidīju, bet smaids no manas sejas tik pat ātri cik parādījās, tik pat ātri arī pazuda. - Bet, Rebek... - paskatījos uz leju. Biju sākusi nervozi knibināties gar segas stūrīti. - Es teicu Viktorijai, ka par šo te visu es tev neko nestāstīšu. Nezinu, kā lai viņai to pasaka, jo solījums tomēr paliek solījums... - paskatījos uz augšu viņai acīs. Tās uzmanīgi mani vēroja, un Rebekas lūpu kaktiņi bija noslīdējuši uz leju.
Starp mums iestājās īss klusuma brīdis.
- Bet.... Viņai taču nevarētu būt iebildumi, ja mēs viņai pateiktu, ka man ir risinājums - Rebeka iesaucās un atkal sāka smaidīt kā maija saulīte. Apbrīnoju tādus cilvēkus, kuri vienmēr ir labā garastāvoklī.
Samāksloti iesmējos - Hm, pamēģini tu to viņai pateikt.
- Es domāju, ka man nebūs problēmu. - viņa pieliecās man tuvāk un uzlika roku uz pleca. - Mēs to varam darīt kopā, kaut vai pēc tam, kad tevi izrakstīs no šejienes. Kā nekā, vēl tikai dažas dienas.
- Bet vai tavā dzīvoklī mums visām pietiks vietas? - centos atrast iemeslu, lai nevajadzētu neko teikt Viktorijai un lai neapgrūtinātu Rebeku.
- Protams, man ir divu istabu dzīvoklis, un viena istaba man ir brīva. Matrači arī manā skapī stāv. - viņai tiešām izskatījās, ka nav iebildumu.
- Bet tu tad būtu vienīgā kas strādā. - es nevarēju likties mierā ar to. Mani šī doma šaustīja. - Un noteikti, ka, nesen sākot strādāt, alga nav pārāk liela, vai ne? - Izteicu minējumu par to, ka Rebeka varētu būt, ka ir šeit sākusi strādāt pavisam nesen, jo pati viņa izskatās uz gadiem divdesmit pieciem.
- Negvelz niekus, Alise. - viņa atkal atmeta man ar roku. - Nav tik briesmīgi. Un es palīdzēšu, līdz ko Viktorija būs atradusi sev darbu, tad mums būs divas strādājošas rokas. - viņa iesmējās
- Nu.... - mazliet minstinājos - Mēs varam mēģināt.
- Forši! - Rebeka laimīga iespiedzās un apkampa mani.
- Rebek.... es.... gribu.... arī..... paelpot... - tvēru pēc elpas, jo viņas apkampiens bija spēcīgs.
- Vai, piedod. - viņa mani atlaida vaļā. Mēs abas iesmējāmies.
Kādu brītiņu skatījāmies viena uz otru. Es sāku apdomāt, kā tas vatrētu būt - dzīvot pie viņas. Savās domās iztēlojos, kāds varētu izskatīties viņas dzīvoklis. Lai gan tagad es to uzskatu par diezgan vieglprātīgu ideju, domāju, ka es to nenožēlošu.
Klusumu pārtrauca klauvēšanās pie durvīm. Ar Rebeku abas sinhroni paskatījāmies uz tām un gaidījām. Tās atvērās.
- Labvakar. - pa tām ienāca mans tētis. Jutu, kā mana mute lēnām paveras, bet vēl nespēju noreaģēt. Rebeka bija pirmā, kas attapās.
- Labvakar, vai nākat pie Alises? - viņa piecēlās kājās un uzrunāja viņu.
- Emm... Es..... jā.... - viņš raustījās un mīņājās uz vietas tieši pie palātas durvīm, nolaidis skatienu uz leju. Man tas ļoti atgādināja to liktenīgo satikšanos pie mūsu dzīvokļa, kad viņš uzvedās ļoti līdzīgi. Rebeka paskatījās uz mani - Nu redzi kā, atkal jauns ciemiņš. Tev šodien veicas. - viņa pasmaidīja.
- Emmmm, tā varētu teikt, jā.... - pievērsu atkal uzmanību tētim. Viņš stāvēja uz vietas un nekustējās. Ar acs kaktiņu pamanīju kustību no Rebekas puses, kura raitā solī devās pie tēta.
- Rebeka - viņa pasniedza roku viņam. Tētis noraustījās, it kā būtu pamodies no sapņa un paskatījās uz Rebeku. Skatienam uzreiz sekoja rokas pasniegšana.
- Patriks, prieks iepazīties. - viņš sāka uzmanīgāk vērot Rebeku. Viņu rokas atlaidās. - Man jūs liecieties kaut kur redzēta.... - viņa skatiens palika aizvien domīgāks.
- Nezinu, es jūs neesmu nekur redzējusi. - Rebeka pasmaidīja un turpināja - Apmeklētāju laiks beigsies pēc 15 minūtēm, ienākšu pateikt, kad būs laiks doties. - viņa pagāja garām tētim un izgāja ārā no palātas. Šajā brīdī es biju gatava Rebeku iedunkāt par to, ka viņa atstāja mani un manu tēti vienu pašu palātā. Tētis skatījās uz mani ar nožēlu pilnu skatienu. Manī radās tāda sajūta, ka viņš vienmēr kaut ko nožēlo, jo viņa skatiens nemainās nevienu brīdi.
Palātā valdīja klusums. Es sēdēju uz gultas un viņš vēl joprojām stāvēja tajā pašā vietā, kur stāvēja sākotnēji.
Jā.
Mans tētis un es.
Vieni.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-12/693561
