http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-11/693447
Vecais sienas pulkstenis skaļi tikšķēja, un tas man ļoti krita uz nerviem. Ar tēti skatījāmies viens otram uzmanīgi acīs un gaidījām, kad kāds no mums ko teiks. Tētis skaļi nopūtas.
- Alis.....
- Ko tu gribi no manis? - asi attraucu viņam un strauji pagriezos ar muguru pret viņu. Galva atkal iesāpējās. - Nepietiek jau ar to, ka tevis dēļ es tagad guļu šeit slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu un ka mums ar Sofiju un Viktoriju atņems dzīvokli? - pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras. Piecēlos augšā un piegāju pie loga, aiz kura rēgojās mežs un pāris laternas, kuras bija iedegtas. Stāvvietā stāvēja tikai piecas mašīnas.
- Tu tikko teici, ka jūs met ārā? - tētis izklausījās pārsteigts. Dzirdēju, kā viņš tuvojas man. Gandrīz nemanāmi pamāju ar galvu. - Man ļoti žēl... - viņš pienāca pie manis un gribēja mani apkampt.
- Nepieskaries man - izgrūdu caur zobiem, kuri bija tik stipri sakosti, ka pat sāka sāpēt, un atkāpos divus soļus no viņa. Tēta rokas nolaidās.
- Vai es jums kaut kā varu palīdzēt? - jutu tēta skatienu, bet savas acis nenolaidu no loga.
- Mums tavu palīdzību nevajag. - vienaldzīgi atcirtu. - Vai neizskatās, ka esi jau pietiekami mums palīdzējis? - Demostratīvi parādīju uz šuvi. - Ja tu nebūtu atnācis tajā dienā, es tagad te slimnīca negulētu un varētu palīdzēt Viktorijai mājās, kura noteikti jau krāmē savas mantas kastēs. - Pagriezos pret viņu. Redzēju, kā tētis pietvīkst sarkans, tikai nesapratu, vai no dusmām, vai kauna, bet tas man neliedza turpināt. - Un ja tu mūs nebūtu pametis, varbūt pat tagad mūs nemestu no dzīvokļa arā! - dzirdēju, ka mans tonis bija paaugstinājies par pāris oktāvam.
- Alise, vai tu reiz beigsi vainot visā mani?! - tētis man uzkliedza un es salecos. Viņa balss bija līdzīgi uzvilkta, kā manējā.
- Kāpēc man būtu jābeidz, ja es zinu, ka tas, ko saku, ir taisnība! - jutu savās acīs atkal asaru jūkli, kurš draudēja kuru katru mirkli izsprāgt uz āru.
- Es tev jau kuro reizi atvainojos par visu, ko es izdarīju, es piedāvāju palīdzību, bet tu tikai turpini mani apcelt! - Viņš bija sagrābis mani aiz abiem pleciem un dusmīgi skatījās mani, tāpat kā tajā vakarā.
- Tinies.... prom.... no...... manas..... dzīves.... Patrik - klusām viņam teicu un centos atrauties. Es viņu vairs neuzskatu par savu tēvu.
Sajā brīdī ienāca Rebeka
- Apmeklētāju laiks ir .... - viņa aprāvās un bailīgi uzlūkoja mūs abus. - Patrik, atlaidiet viņu. - Rebeka mierīgā balsī teica, un Patriks viņu uzklausīja, atlaižot mani vaļā, ka es gandrīz nokritu zemē.
- Tad sapūstiet manis pēc jūs visas trīs uz ielas. Par mani aizmirsti - viņš čukstus man iešņāca sejā, it kā nobeigdams mūsu sarunu, un ātrā un aizkaitinātā solī devās uz palātas durvju pusi, kuras Rebeka turēja vaļā. Patriks izgāja ārā.
- Uzredzēšanos! - Rebeka, kā atgādinot, aizsauca viņam nopakaļ un aiztaisīja durvis. Viņa pagriezās pret mani un līdzjūtīgi skatījās man virsū.
- Hei, saulīt, neraudi. - viņa nāca uz manu pusi. Nebiju pamanījusi, ka pār maniem vaigiem ritēja asaras. Tas, ko tētis man pateica, bija neaptverami. Kā viņš varēja ko tādu novēlēt meitai? Savai miesīgai meitai?
Apmetos apkārt Rebekas kaklam un sāku skaļi šņukstēt. Rebeka līdzjūtīgi glāstīja manu muguru un centās mani nomierināt.
- Viņš mani nemīl. Vienkārši nemīl - caur asarām teicu Rebekai.
- Protams, ka viņš mīl, tikai viņam nav viegli. - Rebeka mani atlaida un skatījas uz mani, viņas seju rotāja gandrīz nemanāms smaids. - Hei, beidz raudāt. - viņa noslaucīja manas asaras.
Atbrīvojos no viņas tvēriena, lai varētu aiziet apsēsties uz gultas, jo galva no visas šīs izrādes saka reibt. Vienaldzīgi skatījos ārā pa logu. Rebekas stāvs stavēja tur pat, kur stāvējis. Jau atkal sienas pulkstenis kaitinoši tikšķēja ik pa sekundei. Pagriezos pret Rebeku, lai viņu uzrunātu.
- Rebek?
- Jā?
- Kad mani izrakstīs no slimnīcas?
- Pēc trim dienām, a kas? - viņa sāka jautājoši skatīties uz mani.
- Vai nevar to procesu paātrināt? Teiksim, izrakstīt mani rīt? - mans skatiens vēl bija aizmiglojies, tāpēc lāga nevarēju saredzēt Rebekas sejas izteiksmi.
- Ko tu gribi darīt? - viņa pienāca pie manis un gandrīz čukstus man prasīja, it kā kāds mūs noklausītos. Lēnām pagriezu galvu pret viņu.
- Es vairs negribu gaidīt... - atteicu un viegli sāku smaidīt. - Man jādodas uz Angliju. Uzmeklēt mammu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-13/693619
