local-stats-pixel fb-conv-api

Starp mākoņiem. (10)1

88 0

Desmitā daļa ir klāt! Paldies tiem dažiem cilvēkiem, kas manu stāstu lasa! emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-9/691139

Pamodos, kad ārā jau bija krēsla. Man virsū bija uzklāta sega, un televizors bija izslēgts. Rebeku nekur nemanīju, noteikti bija aizgājusi pie citiem pacientiem. Pārlaidu vēlreiz skatu pāri palātai un ieraudzīju somu, bet šī soma nebija mana. Tā bija Viktorijas...

- Viktorij? Tu esi te? - neviļus iesaucos. Neviens neatsaucās, droši vien viņa bija izgājusi. Piecēlos kājās, jo vajadzēja aiziet uz tualeti, un mana galva atkal noreiba un nejauki iesāpējās. - Velns! - pieliku savu roku pie pakauša, kur sajutu šuvi.

Atsvaidzinājusies iznācu no tualetes kabīnes, kur mani sagaidīja Sofija, kura tikko ieskrēja pa palātas durvīm iekšā. Priecīga pacēlu viņu augšā un samīļoju, un viņa manam apkampienam atbildēja.

- Sveika, Alise. - Viktorija ienāca iekšā un priecīgi skatījās uz mani - Tu esi pamodusies!

- Sveika, jā. - Viktorija atnāca pie manis un samīļoja. - Au, uzmanīgāk, lūdzu. - aizrādīju Viktorijai, jo viņa bija pieskārusies manai brūcei, un pārliku Sofiju uz viena sāna.

- Ak, atvaino. - Viktorija uzmanīgi noņēma rokas no manis.

- Tev nav jābūt darbā? - jautājoši paskatījos uz viņu.

- Nē... - viņa bēdīgi atteica. - Mani atlaida...

- KO? - biju šoka stāvoklī, stāvēju ar atvērtu muti un skatījos uz viņu. Ko lai mēs tagad darām? Ja Viktorija nepelna naudu, mūs drīz izmetīs no mājām, jo ir marta beigas.

- Es jau tev to gribēju pateikt tajā rīta, kad.... - viņa aprāvās. Nebija nekas jāsaka, lai es saprastu.

- Maija atrada labāku darbinieci par mani... - Viktorija nopūtās.

- Kā viņa tā drīkstēja? Vai viņa nezin, cik mums slikti klājas?

- Viņa zin visu, bet viņa vienkārši ir egoiste. Tas ļoti labi parādījās pēc šī nekaunīgā gājiena no viņas puses.

Sofija prasījās zemē, un es viņu noliku. Viņa aizskrēja pie lielajiem logiem, uz kuriem bija uzsēdušies pa retam zvirbulim, un priecīga sita pa logu, lai redzētu, kādu reakciju tas putniem izraisa.

Palātā ienāca Rebeka un mīļi pasmaidīja.

- Sveika, vai labi pagulēji? - viņa skatījās uz mani

- Jā, paldies. - pasmaidīju pretī, lai paslēptu to, kā es tagad jūtos.

- Un jūs laikam esat Viktorija, ja? - Rebeka raitā solī nāca pie mums un pasniedza Viktorijai roku. - Mani sauc Rebeka.

- Prieks iepazīties. - viņas apmainījās ar smaidiem. Viktorijas smaids izskatījās samākslots.

Atlaižot Viktorijas roku, Rebeka pievērsās atkal man.

- Es dzirdēju kliedzienu, vai kas notika?

- Jā, amm, nē, es gribēju teikt... - mazliet apjuku, jo nezināju, ko atbildēt. Ja Viktorija nebūtu šeit blakus, domāju, ka būtu Rebekai pastāstījusi, bet negribēju riskēt, jo nezināju, kā uz to reaģēs Viktorija.

- Nē, viss ir labi. - Viktorija iejaucās. Es zināju, ka nedrīkst neko teikt. - Alise vienkārši bija pārsteigta ieraugot mūs. - viņa pasmaidīja. Ak, dažreiz ir smieklīgi vērot, kā Viktorija cenšas melot, kaut gan viņai tas nesanāk. Izskatījās, ka Rebeka to arī saprata, ka viņa melo, tāpēc veltīja man skatienu, kurā skaidri varēja izlasīt "Izstāstīsi vēlāk". Viņa atkāpās pāris soļus un veltīja mīļu skatienu Sofijai, kura tikko bija pagriezusies uz mūsu pusi un ar savām lielajām, brūnajām acīm vēroja Rebeku.

- Sveika, maziņā. - Rebeka aizgāja pie viņas, lai sasveicinātos. Viktorija pavilka mani mazliet tālāk, un mēs pagriezāmies ar muguru pret viņām abām. Viņa čukstus man teica

- Lūdzu, Alise, nesaki viņai neko. Viņa ir svešs cilvēks. - Viktorija lūdzoši skatījās uz mani. Es pamāju ar galvu, jo negribēju neko teikt. Es zināju, ka tik un tā pateikšu Rebekai, kas noticis, bet par to klusēšu Viktorijai. Abas pagriezāmies atpakaļ ar skatu uz logu, kur Rebeka bija paņēmusi Sofiju rokās un rādīja to, kas ir ārā. Izskatās, ka Sofijai arī patīk Rebeka. Šo mirkli izjauca Viktorija.

- Labi, princesīt, mums ir jāiet uz mājām. - viņa piegāja pie Rebekas un paņēma no viņas rokām Sofiju. Tad viņa raitā solī nāca uz manu pusi, un, pienākot pie manis, klusām pateica - Tiksimies kādu citu dienu. Un nesaki neko. - pēdējo teikumu viņa pateica īpaši skarbi. Tādu es Viktoriju vēl nebiju redzējusi. Vai viņai nepatika Rebeka? Kāpēc tā?

Viktorija paķēra savu somu, pārlika Sofiju uz otru roku un izgāja no palātas. Ar Rebeku palikām divas vien. Dzirdēju, kā tikšķ pulkstenis, un centos saprast, kas tikko notika. Viktorija taču atnāca tik priecīga, bet ienāca Rebeka, un viņa uzvilkās.

Mani sabiedēja Rebekas balss.

- Vau, kas tad viņai uznācis? - dzirdēju viņas balsī izsmejošu pieskaņu. - Viņa vienmēr tāda uzvilkta?

- Nē... - es klusām atbildēju un aizgāju atpakaļ uz gultu. Apsēdos uz tās ar skatu uz logu, kur vēl joprojām stāvēja Rebeka, bet es centos neskatīties uz viņu. Pēkšņi viņas stāvs nāca uz manu pusi un apsēdās man blakus.

- Nu, Alise, stāstīsti, kas notika? - viņas roka atkal bija uzlikta uz mana pleca.

- Tev nav jāiet pie citiem pacientiem? - jautājoši skatījos uz viņu. Nevēlējos par to runāt. Man pašai vēl bija viss jāsaprot

- Nē, kad tevi ielika šeit, biji mana otrā paciente, kuru man bija jāprūpē, un šodien tas pirmais pacients tika izrakstīts no slimnīcas. Tā kā, es esmu pilnīgā tavā rīcībā. - Rebeka atkal iekāpa manā gultā un sakrustoja kājas. - Nu, stāsti nu, kas notika?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-11/693447

88 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

+

0 0 atbildēt