http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-11nodala/648950
12.nodaļa - remonts
No rīta pamodos agrāk nekā parasti un devos taisīt brokastis. Noejot lejā, ieraudzīju tēti un divus puišus strādnieku drēbēs. Es atcerējos! Vēstule. Nekādas brokastis. Strādnieki iztukšoja manu istabu un es ķēros pie tapešu plēšanas. No vienas tapetes nokrita plāna paciņa. Vēstule! Priecīgi pacēlu to un liku strādniekiem turpināt manu iesākto darbu.
„Tu esi traka.. Kaut kādas vēstules dēļ noplēsi tapetes. Es ceru, ka šoreiz tu izvēlēsies skaistākas tapetes. Kā piemēram spandžboba vai zibens makvīna tapetes, a ko? Tev piestāvētu. Kamēr istabā nebūs uzlīmētas tapetes tikmēr nelasi pielikumu.” Ātri izvilku otru lapiņu no aploksnes.
„Es zināju, ka tu uzreiz lasīsi” sapratu cik ļoti labi viņš mani zināja. „Tātad... Šoreiz tev ir jāpaprasa Rūbijai atslēdziņu, tādu mazu lietiņu, kas karājas uz viņas kakla. Tākā jūs ar Rūbiju esat labākās draudzenes, tas tev problēmu nesagādās. Tālāk ar to atslēgu vajag atslēgt skapi, kas atrodas manā istabā. Tur ir nākamā vēstule.” Tas būs grūti. Bet es tik ļoti gribu salabt ar Rūbiju, un tā atslēga ir lieliska motivācija. Man vajag pārģērbties, bet tie strādnieki tagad ir manā istabā. Pieklauvēju pie istabas durvīm un palūdzu puišiem, lai viņi ļauj man pārģērbties. Ārā ir diezgan silts un saulains, tāpēc uzvilku brīvi krītošu sarkanu kleitiņu, laiviņas ar spīdumiem un matus sasēju copē. Izgāju no mājas un devos pie Rūbijas. Pa ceļam pārdomāju vairākus variantus tam, ko es viņai pateikšu. Pieejot pie mājas durvīm sajutu sevī uztraukumu. Piezvanīju pie durvīm un tās atvēra Rūbija.
„Sveika..” sasveicinājos.
„Sveika” viņa atbildēja un aicināja mani iekšā.
„Rūbij...” iesāku.” Es saprotu, ka to ir grūti piedot, bet es lūdzu, ja vari tad piedod par Armandu.” Viņa nepaspēja neko atbildēt, jo atnāca Džeina.
„Sveika.” pasveicināju meiteni, viņa neko neatbildēja. „Es gribu arī tev palūgt piedošanu, Džeina. Es zinu, ka esmu vainīga pie tā, kas notika ar Troju un par to es saņemšu sodu. Bet es tev ļoti lūdzu, piedod par to, ko es darīju.”
„Heilij, es nezinu vai to var piedot.” Džeina nopūtās.
„Piedodiet...” ar asarām acīs lūdzu. „Rūbij.. Tu vari lūdzu man iedot atslēgu?”
„Jā, ņem..” viņa atteica un noņēma no kakla ķēdīti. Pateicos un aizgāju. Ātri gāju atpakaļ uz mājām, ieejot Luisa istabā sāku meklēt to skapīti, kuram derētu šī atslēga. Kad beidzot to atradu, atslēdzu un izņēmu vēstuli.
„Man ļoti žēl, ka jūs esat sastrīdējušās...” biju šokā par šo teikumu, „ Es Rubijai iedevu divas atslēgas. Viena ir tajā gadījumā, ja jūs esat sastrīdējušās, bet otra tajā gadījumā, ja viss ir labi. Es tev gribu pateikt vienu – nekad nešķirieties. To pašu es pateicu Rūbijai, kad iedevu atslēgu, ceru, ka viņa to atceras. Tagad par uzdevumu. Atceries to krūmu, kuru es iestādīju? Atrodi to. Tur arī būs nākamā vēstule.”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-13/649211
