http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-10/648747
11.nodaļa – vēstules
„Heilij. Es tevi ļoti mīlu un tu to ļoti labi zini. Te tavs brālis, pats labākais brālis pasaulē. Tu to zini, vai ne? Ja jau tu lasi šo vēstuli, tātad ir pierādījušās mūsu aizdomas – sētnieki ir slinki un nemaina zemi! Kāpēc viņus vēl neatlaida? Es nesaprotu. Cik tas ir briesmīgi. Tu vari iedomāties cik ļoti smagi ir neaizmirstulītēm?
Tas nav pats svarīgākais. Zinot cik ļoti tev patīk spēles, es izdomāju vienu speciāli tev. Tātad: es paslēpu vairākas vēstules dažādās vietās. Katrā vēstulē ir uzdevums un apraksts, kur var atrasties nakamā vēstule, bet tās nav parastas vietas. Jau ir pagājuši divi gadi, un tu noteikti esi daudz ko aizmirsusi, bet nekas, es tev atgādināšu. Tagad par vietu, kur atrodas nākamā vēstule. To tu vari meklēt pie manas ģitāras. Veiksmi!”
„Es pēc tevis ilgojos.” noteicu un iegrimusi pārdomās devos uz mājām, negribēju steigties, bet kad atcerējos par vēstuli, paātrināju gaitu. Man jāatrod ģitāru! Pēc brāļa bērēm, es neesmu redzējusi nevienu viņa mantu.
Es pat iedomāties nevaru, kur mamma lika visas Luisa mantas. Ja viņa visas izmeta, tad es nekad neatradīšu pārējās vēstules. Ieejot mājā, uzreiz devos uz garāžu, jo man liekas, ka tur varētu būt viņa mantas. Pārskatīju visu telpu, bet nevienu kasti ar mantām tur neredzēju. „Ja es būtu ģitāra, kur es slēptos?” sev jautāju, „Pagrabā.”
Kad biju sagaidījusi no sevis atbildi, devos durvju virzienā. Noejot lejā pa kāpnēm, ieraudzīju kastes ar uzrakstu „Lū”. Uzreiz vēru vaļā lielākās kastes,jo mazajās pat nebija jēgas meklēt. Instrumentu nācās meklēt ļoti ilgi, jo es nevarēju neapskatīt katru Luisa mantu. Otrajā kastē es atradu ģitāru, uz otras puses bija pielīmēta paciņa ar uzrakstu „Heilai”. Noplēsu to un līdzi paņemot ģitāru ātri devos uz savu istabu. Apsēdos uz gultas un steidzīgi atplēsu vaļā paciņu.
„Mās... Tu vēl joprojām saproti, ka esmu labākais, vai ne? Jo citādāk tu nemaz nemeklētu tās sasodītās vēstules. Es vēl joprojām mīlu tevi tik pat stipri, cik tu mīli mani. Nu labi, labi, tagad par uzdevumu. Noplēs tapetes savā istabā. Laiks taisīt remontu! Zem tapetēm kaut kādā vietā tu atradīsi nākamo vēstuli. Es neteikšu precīzi kurā vietā, jo tu vari būt tik slinka, ka noplēsīsi tapetes tikai tajā vietā, kur ir vēstule. Tavs uzdevums ir noplēst visas tapetes. Un klausi mani!”
Izlasot pēdējos vārdus iesmējos. Ātri noskrēju lejā, lai varētu tētim pateikt par to, ka manā istabā steidzīgi ir vajadzīgs remots.
„Tēt, manai istabai vajadzīgs remonts. Tagad uzreiz. ”
„Heilij. Ir jau pusdivpadsmit. Jāiet gulēt.” Viņš miegaini atteica. „Bet es apsolu, ka rīt no rīta strādnieki būs tavā istabā.”
„Paldies!” iesaucos un aiz prieka iedevu tētim buču un skrēju augšā. Ilgi vēl nenāca miegs tāpēc izlēmu mazliet paklausīties mūziku. Apgūlos gultā, ieslēdzu radio un skanēja pazīstama dziesma. Izplūdu asarās, jo tā kādreiz bija Luisa un mana mīļākā dziesma. Kopš tā laika, kad Lū nomira, nevienu reizi nebiju noklausījusies šo dziesmu līdz galam, tāpēc tagad izlēmu dusmās nepārslēgt stacijas, jo nevar taču dusmoties uz cilvēkiem, kuri nezina par to, ka tā bija brāļa mīļākā dziesma.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-12/649146
