local-stats-pixel fb-conv-api

Slikta meitene 13.10

80 2

Šī būs visgarākā nodaļa pa šo laiku un stāsts tuvojas nobeigumam, vēl tikai dažas nodaļas. :) Iepriekšējā nodaļa šeit - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-12/649146

13.nodaļa – pēdējā vēstule

Jau gribēju iet ārā, lai mklētu to krūmu, bet nevarēju, sāka sāpēt galva. Jāpierod, ka tā būs visu laiku. Kad apgūlos uz dīvāna, sāka sāpēt arī vēders. Mamma to pamanīja un sāka jautāt kas ar mani. Tēloju, ka nekas nebija noticis, cēlos kājās, ar visām sāpēm galvā un vēderā. Man sagriezās galva un es atbalstījos pret mammu, lai nenokristu. Viņa pasauca tēti un viss pārējais bija kā miglā.

***

Kad pamodos biju slimnīcas palātā. Pēc kāda brīža Sats, mamma un tētis pamanīja, ka esmu pamodusies un steidzās pie manis.

„Kāpēc tu mums nepateici?” Sats ar asarām acīs jautāja. Neko neatbildēju, jo tiešām nezināju ko pateikt. Es gribēju nomirt. Tieši tā, es to gribu. Es neesmu pelnījusi dzīvot, man gribas gulēt blakus savam brālim. Es tik ļoti noguru no sevis.

„Tāpēc, ka nav jēgas.” beidzot atbildēju.

„Ir gan.” Mamma atteica. „ārsts pārskatīja tavas analīzes un teica, ka operācija tevi var izglābt. Tas ir liels brīnums, ka tādā stadijā ir iespēja.”

„Kad būs operācija?” jautāju.

„Nākamnedēļ.” Tētis paziņoja.

„Es varu būt mājās šo laiku?” nedroši jautāju.

„Jā, bet tikai rīt.” Mamma atbildēja un viņi abi ar tēti izgāja no palātas, lai parunātos ar ārstu.

„Sat..” ierunājos. „Tu vari man palīdzēt?”

„Protams,tikai kā?” viņš nesaprata.

„Tu atceries to krūmu, kuru Lū iestādīja manas mājas pagalma stūrī?” jautāju.

„Jā. Tas bija jāņogu krūms.” Sats pāriecināti atteica.

„Tu vari apskatīties vai pie tā krūma nav piestiprināta kāda paciņa?” palūdzu.

„Neko nesaprotu, bet labi, paskatīšos.” Brālēns domīgi noteica, iedeva buču uz pieres un izgāja no palātas. Pēc stundas Sats bija atpakaļ ar aploksni.

„Jēj! Tu atradi to krūmu. Man tik ļoti gribās redzēt kā tas tagad izskatās. Tev vēl neapnika meklēt manas vēstules? Nekas, drīz jau beigsies mūsu spēle. Tagad aizej uz ziedu veikalu, kas atrodas vistuvāk mūsu mājai un nopērc manas mīļākās puķes, pārdevējai pasaki, ka esi Heilija, viņa tev iedos nākamo vēstuli.

P.S. – nodod man sveicienu ;)”

***

Jau no paša rīta biju gatava doties uz mājām. Palūdzu mammai, lai izlaiž mani pie ziedu veikala. Ieejot iekšā, ieraudzīju milzīgu balto rožu pušķi, palūdzu pārdevējai, lai iesaiņo to.Viņa saprata kas es esmu un kopā ar pušķi iedeva arī aploksni.

„Sveika, mana mīļā māsiņa. Šī ir vēl viena vēstule no manis. Es tev gribu pateikt, ka mīlu tevi. Es tevi mīlu visvairāk par visu pasaulē. Man ir viens lūgums, vēl viens uzdevums no manis. Tu noteikti nesaproti kāpēc tev bija jāpērk baltās rozes.. Aiznes viņas man, aiznes uz manu kapu.” Nevaru valdīt asaras, jo man jāiet pie viņa uz kapiem. Un es nevaru saprast kā viņš visu zin.

Piegāju pie brāļa kapa un noliku rožu pušķi. Ieskatījos bildē, kas iegravēta Luisa kapakmenī, pār vaigiem noteicēja asaras. „Piedod, ka nenācu agrāk, man nebija spēka. Es nevarēju saņemties, nevarēju tev piedot to, ka tu aizgāji bez manis. Tu taču man solīji, ka nekad neatstāsi mani vienu. Brālīt, piedod par to kāda esmu, zinu, ka tu redzi mani no augšas. Es nevaru saprast kā tu zināji, ka tu mirsi.” Tad es pamanīju kaut ko zem vainaga, tā bija vēl viena vēstule no Lū.„Heilij... Tu, noteikti, neko nesaproti.. Nesaproti kā es zināju, ka nomiršu, vai ne? Es pats arī nezinu kā es nomiru, jo savu dzīvību nežēloju, es varēju nomirt no jebkā. Es slimoju ar asins vēzi, māsiņ. Es varēju nomirt no slimības, no satiksmes negadījuma vai arī kādu izglābt. Piedod, ka tev to neteicu agrāk. Šī ir pēdējā vēstule no manis, esi laimīga, lūdzu. Tu esi vislabākais, kas noticis ar mani visas dzīves laikā. Un lūk arī pēdējais uzdevums no manis. Aizej pie Troja.” Piecēlos, lai ietu, bet tad vēl reizi paskatījos uz brāļa kapa un klusi noteicu: „Es jau eju.” Pēc divu minūšu gājiena es akal apstājos, jo biju jau klāt. Te viņš guļ. Notupos, varētu tuvāk aplūkot iņa bildi un tā arī paliku sēžot. Atkal asaras pārvarēja mani un es ļāvu tām tecēt. Ar roku noglaudījuTroja bildi. „Es zinu, ka esmu vainīga tavā nāvē, to es sev nekad nepiedošu.” Caur asarām stāstīju „ ja varētu atgriezt laiku, es neļautu tev nomirt, es atdotu savu dzīvību tev. Es tik ļoti gribētu, lai tu būtu šeit. Nevaru bez tevis, drīz viss beigsies, es būšu pie tevis un Luisa. Zini kāpēc es tevi atstūmu pēc Lū bērēm? Tu biji tik ļoti līdzīgs viņam, jūs abi bijāt kā brāļi, neizšķirami labākie draugi. Piedod par to, ka mocīju tevi šo gadu. Es mīlu tevi.”

„Es arī tevi mīlu.” Dzirdēju sev aiz muguras tik ļoti pazīstamo balsi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-14/649225

80 2 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

Kad būs turpinājums? :D

2 0 atbildēt
Aaaatraak naakamo!!!!
0 0 atbildēt

Ah lūdzu nākamo :)

0 0 atbildēt

 veeeeeeeeeeeeeellll

0 1 atbildēt
vari lūdzu iekopēt linku no turpinājuma ? lūdzu
0 1 atbildēt
Vajag linku turpinajumam
0 1 atbildēt