http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-2/711209
Hey, sorry, ka neieliku ātrāk šī stāsta daļu, bet man vnk liekas, ka jums nepatīk ;(
2.septembris.
Pirmā mācību diena. Un, cik labi, ka Leonardo mācās paralēlklasē.
Piegāju pie sava skapīša, noliku tur savu lietussargu. Ārā bija pretīgs laiks, tā kā bez tā es nevarēju nekur doties.
Iegāju klasē. Pirmā stunda bija matemātika.
Ar ko gan man sēdēt? Vienīgā brīvā vieta pie klases dīvainīša, bet neko darīt, sēdēšu viena aiz viņa. Iesēdos klases pēdējā solā.
,,Šodien daudz neko nedarīsim. Visiem ir jāatrod savs šis dienas partneris, ar kuru kopā lauzīsiet galvas." skolotāja mierīgi noteica un devās pie tāfeles.
Visi jau sāka prātot un trokšņot pa visu klasi, bet es tikmēr ielsīdēju solā. Visi apklusa, kad atkal skolotāja ierunājās.
,,Lieli, bet stulbi vēl jo projām." skolotāja noteica un nedaudz iesmejās. ,,Visi būs pāros ar savu blakussēdētāju. Un Gabriela, tu sēdēsi ar Zaku.'' skolotāja pasmaidīja un iesēdās savā krēslā.
Ak, un kāpēc tieši es?
Paņēmu mantas un apsēdos blakus puisim.
Viņš kaut ko tur ķēpāja savā kladē. Ieskatījos kārtīgāk. Grafitī stilā mans vārds. Man patika, bet kāpēc mans vārds?
Zaks pamanīja, ka esmu ieskatījusies kladē. Viņš to aizvēra un ielika somā.
,,Nemaz nedomā." Zaks, ieskatoties manās acīs, noteica.
,,Kas man būtu jādomā?'' nedaudz iesmejos un pievērsos skolotājai.
Skolotāja mums visu paskaidroja, bet, ja godīgi, es neko nesapratu.
Paskatījos atkal uz Zaku, viņš visu laiku kaut ko tur pierakstīja. Smagi nopūtos un pabakstīju viņu.
,,Am, Zak, kas mums īsti ir jādara?'' nedaudz apmulsusi vaicāju.
Es tiešām nezināju neko. Domāju, ka viņš man palīdzēs, bet šķiet, ka tā nenotiks vis.
Zaks pagrieza galvu pret mani un iesmējās. Es nedaudz samulsu.
,,Es jau visu izdarīju, tagad vari norakstīt.'' Zaks pasmaidīja un pastūma savu kladi uz manu pusi.
,,Paldies.'' pasmaidīju un sāku visu norakstīt.
Es jau labu laiku zinu, ka viņš ir gudrs un arī erudīts, bet es nesaprotu, kāpēc visi viņu uzskata par dīvainīti...
Es aizstūmu atpakaļ kladi. Ar zīmuli biju vēl paspējusi ierakstīt: ,,Zini, tu nemaz neesi tik dīvains, kā visi saka. :)''
Zaks atkal atstūma savu kladi, nu jau ar savu atbildi.
,,Žēl, ka tā visi domā.''
Pasmaidīju un no penāļa izvilku sarkanu papīrīti un pilcpalvu. Uz lapiņas uzrakstīju savu nummuru un ieliku to viņa kladē.
Atskanēja zvans no stundas. Ātri sakrāmēju somā mantas un devos ārā no matemātikas kabineta.
Piegāju pie Hlojas un Reičelas, un visas kopā devāmies uz skolas kafeinīcu.
,,Kas tur notika?'' Hloja, nedaudz iesmejoties, vaicāja.
,,Jā, stāsti!'' piebalsoja Hlojai un mani nedaudz pabakstīja.
,,Vienvārd sakot, viņš nemaz nav tik dīvains, kā visi domā. Jā, viņš ir gudrs, bet tas nenozīmē, ka viņš nav jauks.'' noteicu un ar acīm uzkritu Zakam, nedaudz apmulsu un neveikli pasmaidīju. Zaks to pamanīja un atsmaidīja.
Es ierāvu acu skatienu zemē, jo man palika kauns, ne jau no puiša, bet pašai no sevis..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-4/711553
