http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces/711186
Biju jau pie skolas. Ieraudzīgu savu puisi. Jā, man arī ir puisis, kurš par mani nav vispār uztraucies visu vasaru, tā kā vispār nezinu, vai viņu vispār varu saukt par savu puisi.
Piegāju pie skolas. Sasveicinājos ar savām draudzenēm un klasesbiedrenēm. Jā, es iedelu klases meitenes divās grupās: draudzenes un vienkāršas klasesbiedrenes. Draudznese - tas ir pašsaprotami, divas meitenes, kuras ir vienmēr ar mani grūtākajos brīžos, bet klasesbiedrenes - visīstākās maitas, zem vienas meitenes tupeles - Annikas tupeles.
Stāvējām pie skolas trepēm un klausijāmies direktora bezjēdzīgi runu. Ak, ar mani rokās bija sedevušies divi, mazi, jauki pirmklasnieki, kuri baidās un pat nenojauš, kas viņus gaida tajā cietoksnī.
G-Kā tevi sauc? /prasiju blondai meitenītei./
K-Karīna. /pasmaida./
G-Un tevi? /pagriezos pret tumšmati./
A-Amēlīja./
Ak, viņas bija tik jaukas, glītās kleitiņās, protams, rozā kleitiņās. Un viņas bija tik skaistas, bet es? Kaut kāda neglītene pa vidu.
Direktors norunāja runu un sāka skanēt pirmais zvans. Ievedu mazos klasē un devos prom. Mūsu skolā nav nekādu īpašu rituālu pirmklasniekiem, viņus ieved klasē, novēl izturību un iet prom. Bet mums vēl jādodas uz klasi, jāklausas skolotājas monologā. Kā katru gadu - viens un tas pats.
G-Sēžam kopā?
H-Juuu. /Hloja iespiedzās./
Es un Reičela iemējāmies un devāmies iekšā klasē.
Šis bija vienīgais kabinets, kur paveicās trio, jo tur bija soli pa trīs vai pa vienam.
Kabinets bija plats, bet īss. Man patika šis kabinets, jo varēju būt kopā ar savām labākajām draudznēm.
Skolotāja visu noteica, mēs no viņas atvadījāmies un pasniedzām viņai ziedus.
Izgājām no klases un jau devāmies uz skolas izejas durvīm, kad mani pasauca Leonards.
L-Gabriel! Nāč šurp! /sauca mani./
G-Labi. /vienaldzīgi noteicu./
G-Pagaidiet mani pie skolas durvīm. /noteicu draudzenēm./
H-Labi. /nedroši atlaida manu roku./
Aizgāju pie Leonarda.
G-Ko tu, pie velna, gribi? /dusmīgi norūcu./
L-Mazā, kas tev noticis? /nesaprašanā vaicāja./
G-Em, varbūt tas, ka tu savai meitenei ne raksti, ne zvani visu savaru. Un zini, ko es konstotēju?
L-To, ka pārgulēju ar citu?
G-Prieks, ka pateici, maita. /iesitu Leonardam un aizgriezos./
L-Bet es tevi mīlu! /skaļi noteica./
Es izskrēju no skolas ar asarām acīs. It kā es zināju, ka tā ir, bet tad, kad viņš to pateica man acīs, tas ļoti sāpēja.
H-Gabriel! /kleidza./
G-Ne tagad. /nepagriežoties pret draudznenēm noteicu./
R-Viņai kaut kas notika.
H-Jā, bet kas? /nedaudz noskumusi vaicāja./
Es ieskrēju mājās, ieskrēju istabā un ielēcu gultā. Sāku raudāt, ka pat sāku zaudēt elpu.
Viss mans spilvens bija ar notecējušo tušu.
Kā viņš tā varēja? Mēs kopā bijām vairāk kā gadu, bet krāpj? Un vēl pasaka, ka mīl. Es to zināju, bet nenoticēju. Idiote!
Mamma ienāca manā istabā. Iesēdās manā gultā.
M-Es zinu, kā tas sāp, bet viņš nav tavu asaru vērts.
G-Man vienalga. /šņukstēdama noteicu./
Es noslaucīju asaras un apskāvu mammu.
G-Es tevi mīlu.
M-Es tevi vairāk, Gabī. /bužina manus matus./
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-3/711433
