http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-53-dala/736241
- Vai noticis kas slikts? - Sema jautājoši pavērās Ralfa dusmīgajā sejā.
Varēja redzēt ka nekas labs tas nav, jo Sema Ralfu tādā neģīmī redzēja pirmoreiz, pat toreiz, "Sapņa" ofisā, kad Semu apstiprināja kā jauno fotogrāfi, viņš izskatījās laipnāks. Šobrīd varēja redzēt, ka viņš koncentrējas uz pašsavaldīšanos. Brīdi klusējis un blenzis letē, viņs pacēla galvu.
- Atceries, es Tev stāstīju par meiteni, ar kuru biju kopā ilgu laiku, gatavojos precēties un kas mani principā pameta un devās uz Taivānu?
- Jā, atceros, tā bija viņa?
- Jā.
- Ko viņa gribēja?
- Viņa man zvanīja, teica ka esot Latvijā, precīzāk, Rīgā un jautāja vai nevarot pie manis aizbraukt pārnakšņot, ka esot noticis kaut kāds ČP* un ka viņa šobrīd nekur netiekot, ka esmu vienīgais, kas var palīdzēt.
- Uuunn, ja tā būtu patiesība? Ja tiešām Tu esi vienīgais cilvēks kas var palīdzēt? - Sema piesardzīgi pajautāja.
Ralfs uz viņu paskatījās tā, it kā viņa būtu sākusi spļaut uguni un viņas vainas pēc būtu aizdegusies māja.
- Sema, lai kā es cienītu citas cilvēcīgas būtnes un viņa ir bijusi man diezgan tuvs cilvēks, tomēr es šobrīd esmu šeit kopā ar Tevi, diez vai Tev personīgi patiktu, ka šeit bez mums vēl atrodas arī mana bijusī, jeb es maldos?
- Vispār jau nemaldies. Man nepatiktu, ka viņa ir šeit, vienkārši cilvēkam varbūt tiešām bija nepieciešama palīdzība.
- Sema, viņai Jūrmalā ir vecāki, Rīgā ir draugi, es neesmu vienīgais pie kā vērsties pēc palīdzības, ja tā padomā, es esmu pēdējais, pie kā vajadzētu vispār vērsties šajā situācijā!
- Tu vēl uz viņu dusmojies par to, ka viņa tā toreiz aizbrauca?
- Apžēliņ, nē taču! Es par to dusmojos pirmos trīs mēnešus, nākamos trīs mēnešus es ar to pamazām samierinājos, tagad, pēc vairāk kā deviņiem mēnešiem, es pat varētu teikt, ka esmu vienaldzīgs, protams, zināms aizvainojums par to, ka viņa vienkārši izlēma doties apceļot pasauli, kad es biju nolēmis ar viņu veidot kopēju dzīvi, ir palicis, bet tas ir tīri egoistiskā, nevis jūtu līmenī. Nav nekādas nepiepildītas mīlestības sajūtas, salauztas sirdis, pēc šī laika, kas pagājis, kopš viņu redzēju pēdējo reizi, es pat varu droši apgalvot, ka viņa nebūtu bijusi man īstā, tāpēc labi vien ir, ka mūsu attiecības beidzās tā, kā viņas beidzās.
- Hmm, ok.
Ralfs brīdi lūkojās Semā, tad piemiedza acis un pamaidīja.
- Tu esi greizsirdīga?
Sema pacēla abas rokas gaisā un savilkusi izbrīna pilnu grimasi, atbildēja:
- Kas? Es? Nē, nekādā gadījumā! Vienkārši patīkami pārliecināties ka mana puiša skapī neglabājas noslēpts kāds pagātnes skeletiņš, kas sabojās manu pašreizējo idilli.
Ralfs apgāja leti un pienācis pie Sema, viņu apskāva.
- Tici man, man skapī nav skeletu, un, pat ja arī tāds būtu, Tu par tiem visiem būtu vissvarīgākā. Nav nevienas citas sievietes, kas man būtu svarīgāka kā Tu. Protams, vēl ir mamma, bet Tu sarakstā esi augšgalā, tikai, kad satiksi viņu, nesaki viņai ka es Tev tā teicu, - Ralfs sazvērnieciski palūkojās uz Semu.
Sema iesmējās.
- Nesatraucies, Tavs noslēpums pie manis būs drošībā!
- Jā, starp citu, par mammām runājot, mana mamma grib iepazīties ar Tevi, viņa teica, ka ja mums nākamajā nedēļā nekas nav ieplānots, tad sestdienas vakarā viņa gaida mūs ciemos uz vakariņām.
Sema uz īsu brīdi sastinga aiz pārsteiguma, Ralfs uzķēra šo sastinguma momentu un mierinoši pārlaida plaukstu pāri viņas mugurai.
- Nesatraucies, viss būs labi, māsa jau ir pacentusies par Tevi radīt mammai labu iespaidu un mamma vispār ir ļoti atvērta un laipna, Tev viņa patiks, tētis arī ir foršs, tikai, kamēr pierod pie jauniem cilvēkiem, ir mazliet kautrīgs, pēc tam gan viņam muti pat ar līmi neaizlīmēsi.
Sema iesmējās.
- Izklausās, ka viņi ir ļoti jauki cilvēki.
- Bet protams, no kurienes gan es rados tik brīnišķīgs! - Ralfs, pagriezies, lai ietu uz plīts pusi, atmeta pāri plecam.
Sema paspēja viņam uzplikšķināt pa pēcpusi.
- Tu nu gan ar pašnovērtējumu neskopojies, - viņa iesmējās.
- Nu nav jau tik traki, - Ralfs samiernieciski atbildēja, - Labi, ķeršos pie vakariņām, savādāk jau vēders urkšķ.
Pēc nepilnas stundas viņi jau sēdēja pie galda un ēda vakariņas.
Paēduši viņi ieritinājās viesistabas dīvānā un, sadeguši sveces, klusas, romantiskas mūzikas pavadībā, baudīja viens otra klātbūtni.
Kādā brīdī Sema izdzirdēja skrabināšanos gar ārdurvīm.
- Šķiet ka kaut kas ir pie ārdurvīm.
- Nevar būt! Tad šim cilvēkam ir jābūt vārtu pultij, vai šausmīgi atlētiskam, lai pārrāptos pāri vārtiem, vecāki un māsa nav teikuši, ka ieradīsies ciemos un nevienam citam pults no vārtiem vairs nav, varbūt kāds putns.
- Nu jā, laikam Tev taisnība, man laikam izlikās.
Kādu brīdi viņi mierīgi sēdēja, bet tad bija dzirdams, ka atveras ārdurvis un pa piebūves akmens flīzēm atskan skrapstoši, smagi soļi un troksnis, kāds parasti rodas, ja tiek vilkts kāds smags priekšmets.
Sema iztrūcināti palūkojās Ralfā, un Ralfs tāpat palūkojās Semā, pastūmis Semu nost no sevis, viņš pietrūkās augšā no dīvāna. Arī Sema pieleca kājās.
Nākamajā brīdī virtuves durvīs iestājās jauna, tumšmataina sieviete, tērpusies rozā bezpiedurkņu krekliņā un baltos šortos. Rokā viņa turēja liela ceļojuma kofera rokturi.
Sema palūkojās uz Ralfu.
Ralfs izskatījās ļoti dusmīgs. Un tad Semai uznāca apskaidrība. Ieva.
Jaunā sieviete vainīgi palūkojās uz abiem.
- Es ļoti atvainojos, ka tā ielaužos, bet, Tu, Ralf, tiešām biji mana pēdējā opcija.
Ralfs izskatījās pazaudējis valodu.
Sema savukārt paraudzījās uz sievieti un saprata ka viņai pavisam nemaz nepatīk viņas klātbūtne. Viņa bija gara, slaida , skaista, brīnišķīgu iedegumu. Slaids viduklis, garas, kailas kājas, ieautas sandalēs un apaļīgas, formīgas krūtis, tumšie mati vakara saulē mirdzēja un ap viņas ķermeni saules gaisma veidoja bez maz vai dievišķu auru. Vēl tikai pielieciet milzu ventilatoru viņai priekšā, tā lai mati vējā maigi plīvotu un šī sieviete kļūs par katras tagadējās draudzenes ļaunāko murgu. Nav jau brīnums ka Ralfs ir saērcināts vēl šobaltdien ka tāda sieviete viņu pametusi. Un vakars sākās tik daudzsološi...
* - ČP ir latviskota abreviatūra no krievu valodas Ч. П. - Чрезвычайное происшествие, kas nozīmē - ārkārtējs notikums.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-55-dala/736520
