http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-45-dala/734451
Sema pamīšus paraudzījās te uz vienu, te uz otru.
Jānis izskatījās apstulbis, bet tad viņa seju pārmāca nožēla.
Kārena, savukārt, atguvusies no šoka, kļuva ar katru brīdi niknāka.
- Sveika, Kārena! - Jānis bikli pasmaidot sasveicinājās ar Semas draudzeni.
Sema apstulba, - Kā pie velna Jānis viņu pazīst?!
Sema palūkojās uz Kārenu.
Draudzene iztaisnoja muguru un plecus un nostājusies ar lepni izslietu galvu, pameta nicīgu skatienu uz Jāni.
- Man ar Tevi nav nekādas vēlmes ne sarunāties, kur nu vēl atņemt Tavu sveicienu, - pagriezusies pret Semu, Kārena izstomīja ko līdzīgu draudzīgam smaidam.
- Sema, atvainojies manā vietā Ralfam, es, šķiet, tomēr Jāņus svinēšu kur citur.
To pateikusi, Kārena apmetās riņķī un devās uz guļamistabu, acīmredzot pēc mantām.
Palūkojusies uz Jāni, Sema izbolīja lielas acis un jautājoši izpleta rokas.
- Tu man vari pastāstīt, kas te tikko notika?
Jānis vainīgi nodūra acis kā mazs, nopērts skolas puika, to redzēt bija amizanti, ņemot vērā to, ka iepriekšējā reizē viņš Semai bija atgādinājis bezmaz vai dzīvu pašpārliecinātības iemiesojumu.
Pacēlis seju, viņš palūkojās uz Semu.
- Redzi, man netīši ir sanācis Kārenu sāpināt. Todien, kad mani piekāva un aplaupīja, es biju ceļā uz satikšanos ar Kārenu. Gāju pirkt puķes. Kad nokļuvu slimnīcā un atguvu samaņu, mana viena no pirmajām vēlmēm bija paziņot Kārenai, kas ar mani noticis, taču Tu jau zini, ka telefona man nebija, jo to nozaga, internetā es arī netiku, jo mani tikai šovakar izlaida un man bija doma, ka tad, kad atbraukšu pie Ralfa, palūgšu aizņemties viņa datoru un beidzot viņai aizrakstīšu. Tiesa, es negaidīju ka Kārena būs šeit.
- Ak, Dievs, Tu esi tas noslēpumainais puisis, par kuru Kārena man ieminējās, es gan nezināju visu stāstu, bet tagad visu saprotu, Tev ir Karai viss jāizstāsta!
- Kā gan, Tu redzēji, viņa ir pārskaitusies kā elle un ja godīgi, ņemot vēra, ka viņa nezina apstākļus, es viņu nevainoju, es ļoti labi saprotu, kā no malas tas izskatās. Un zini, vēl vienu smadzeņu satricinājumu es nevaru atļauties,- viņš piebilda, skumji pasmaidot.
Kā apstiprinot Jāņa teikto, virtuvē parādījās Kārena, savākusi savas mantas, parģērbusies džinsos un krosenēs, viņa ātrā solī pienāca pie Semas un noskūpstījusi uz vaiga, atvadījās, viņa jau gribēja doties prom, kad Sema, spēcīgi satvērusi Kārenas roku, viņu apstādināja.
- Au, man sāp!, - Kārena nikni palūkojās Semas virzienā, - laid mani vaļā, Sema, man ir jātiek prom!
- Droši, bet tikai līdz brīdim, kad uzklausīsi, kas Jānim ir sakāms sevis attaisnošanai.
- Ko pie velna Tu iedomājies! Tu pat nezini, kas viņš tāds ir, bet gribi mani aizkavēt un vēl nostājies viņa pusē! - Kārena nikni iesaucās, vienlaicīgi mēģinot izrauties no Semas tvēriena.
- Tu kļūdies, Kara, es brīnišķīgi zinu, kas viņš ir, viņš ir mans kolēģis, kurš vairāk kā pirms nedēļas cieta nopietnā uzbrukumā un pēc tam visu šo laiku pavadīja slimnīcas gultā. Paskaties, ja netici, viņam uz sejas redzami nobrāzumi un pakausī rēgojas pāris šuves.
Kārena kādu brīdi apstulbusi lūkojās Semā un tad pagrieza seju uz Jāņa pusi, viņa seju patiesi rotāja vairāki nobrāzumi pie acs un uz žokļa līnijas, bet kad viņš pagrieza galvu, pakausī bija redzami izskūti mati un sarkanas, ar šuvēm pārklātas, rētas.
Tomēr prāts vēl līdz galam nebija pieslēdzies tikko dzirdētajam un viņa iejautājās.
- Vai tā ir taisnība?
Jānis apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Ja tas pavisam mīkstinās viņa vainu, tad viņam uzbruka tai brīdī, kad viņs bija ceļā uz puķu veikalu, kur gribēja nopirkt Tev ziedus pirms jūsu abu tikšanās, tikai abi neģēļi viņam uzbruka un, atņēmuši maku un telefonu, pameta uz ietves bez samaņas, - Sema turpināja samiernieciskā tonī.
Kārenas dusmas bija noplakušas. Tagad sejā iegūla vainas apziņa un viņa, nometusi rokās turētās mantas, atspiedās pret aizmugurē esošo virtuves leti.
- Jums jāizrunājas, tur tālāk ir guļamistaba, ja nu gadījumā kāds ienāktu šeit un jūs abus iztraucētu, - teica Sema, sapratusi ka viesuļvētra Kārena ir nomierinājusies.
Pieliekusies pie draudzenes viņa iečukstēja tai ausī, - Tikai esi mierīga, viņš tikko iznāca no slimnīcas, kur visu šo laiku nogulēja ar smadzeņu satricinājumu, tāpēc nekaujies, ja nu kas.
Kārena pameta augšup nīgru skatienu.
- Es esmu samērā saprātīga būtne, ja neesi pamanījusi.
- Es zinu, mīļā, un tomēr Tev atgādinu lai esi uzmanīga, jo ja Jānis atgriezīsies ar kārtējo smadzeņu satricinājumu slimnīcā, mēs ar Ralfu no ofisa varēsim arī vakarā nebraukt mājās, bet nakšņot turpat, uzmetusi draudzenei ķircinošu smaidu, Sema pagriezās un devās uz durvīm. Pa ceļam, ejot garām Jānim, viņa tam uzmundrinoši uzsmaidīja un uzsita viņam pa plecu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-47-dala/734661
