http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-44-dala/734437
Viņām nenācās ilgi gaidīt. Ralfs bija klāt jau pēc pāris minūtēm.
Izkāpis no mašīnas, viņš abām veltīja siltu smaidu, bet pienācis tuvāk Semai, apskāva viņu un noskūpstīja.
- Man Tevis pietrūka.
- Man Tevis arī.
Tad, atrāvies no Semas, Ralfs pievērsās abām meitenēm.
- Jums vajadzēja teikt, ka jums būs nesamas mantas, es būtu viņas nonesis.
- Tur nav nekā smaga, - attrauca Sema.
- Jā, tikai pāris vajadzīgas lietas.
Ralfs uzmeta abām skatienu, kas parādīja šaubas. Gan Kārenai, gan Semai līdz bija katrai pa diviem maisiem.
Sema uzķēra viņa skatienu.
- Tur nav nekā smaga, tikai drēbes, vainagi un puķes.
- Tad jau mums no sākuma jāaizbrauc, jānoliek puķes un jūsu mantas un tad braucam uz veikalu?
- Tā ir laba doma, gan mantu būtu mazāk mašīnā, gan arī puķes būtu iespēja ielikt ūdenī.
- Ok, tad braucam, - izņēmis no sākuma no Semas rokām, tad no Kārenas, maisus, viņš tos salika mašīnā. Atvēris durvis no sākuma Semai, tad Kārenai, kura apsēdās aizmugurējā sēdeklī, viņš uzgaidīja, kamēr abas meitenes apsēžas. Tad vienlaicīgi aizvēris abas Audi durvis, viņš ieņēma savu vietu šofera sēdeklī.
Aizbraukuši uz ezera māju, visi izkāpa.
Kārena nodevās apkārtnes pētīšanai.
- Ralf, Jums te ir ļoti skaisti, - viņa atzinīgi piezīmēja.
Ralfs pasmaidīja.
- Kārena, varbūt uzreiz pāriesim uz Tu, jo man pēc uzrunas Jūs ir sajūta ka novecoju par kādiem gadiem 30.
- Labi, sarunāts, Tev te ir skaisti, sajūta kā Nor..., - tad Kārena aprāvās, - Tev ir Hummer!?
Ralfs pagriezās virzienā, kurā lūkojās pārsteigtā Kārena.
- Jā, ir gan.
- Mēs varam braukt pēc tam uz veikalu ar Hummer? Es nekad neesmu tādā braukusi!
Ralfs iesmējās.
- Kāpēc gan ne?
- Paldies Tev!
Sema un Ralfs iesmējās.
- Kārenai ir vājība uz lielām mašīnām, - Sema paskaidroja, nesot mantas no mašīnas kopā ar Ralfu, kamēr ieintriģētā Kārena palika pagalmā pētīt Ralfa Hummer.
- Un man ir vājība uz mazu, smalku blondīni, kuru neesmu redzējis turpat diennakti, - noteica Ralfs, nolicis nestās mantas un pienācis pie Semas.
Izņēmis no rokām arī Semas maisiņus, viņš tos nolika blakus tiem, ko bija nesis pats. Pagriezies, viņš piegāja pie Semas un, cieši viņu apskāvis un noskūpstījis, nopūtās.
- Kurš būtu domājis, ka nepilna diennakts būs tik ilgs laiks, - viņš noteica.
- Ne Tu vienīgais ilgojies,- Sema teica un apskāvusi viņu, ieknieba viņam pēcpusē.
Ralfs iesmējās un cieši jo cieši noskūpstīja Semu. Sema kaismīgi atbildēja viņa skūpstam.
Abu tuvības mirkli iztraucēja Kārenas iekrekšķēšanās.
- Es īstenībā šeit stāvu jau labu brīdi un cerēju ka jūs abi mani pamanīsiet, bet jūs esat tā aizrāvušies viens ar otru, ka neko sev apkārt neredzat, - Kārena pasmīnēja, - skatījos ka visas mantas esat jau aiznesuši, tad varbūt braucam.
- Pagaidi, puķes un vainagi jāliek ūdenī. Ralf, Tev ir kāda liela bļoda?
- Tu teici ka te ir ezers, nesam uz to.
- Jā, laba doma, bet bļodu tāpat vajadzēs.
Dabūjušas bļodu, abas paņēma maisus un devās uz ezermalu.
Pēc tam sekoja brauciens uz veikalu ar Hummer. Kārena priecājās kā mazs bērns, kas dabūjis konfekti. Ralfs un Sema abi labsirdīgi pasmējās par Kārenas sajūsmu.
Sapirkuši visu ko vajag, trijotne devās atpakaļ. Pa ceļam viņi vēl piestāja pāris vietās, lai saplūktu puķes vai ozolu un liepu zarus un tad jau viņi ieradās ezera mājiņā.
Turpmākās stundas noritēja saspringtā gatavošanās ciemiņiem, Ralfs gatavoja šašliku un ugunskura vietu, ka arī saveda nojumi kārtībā, bet abas meitenes tikmēr virtuvē gatavoja uzkodas.
Pēc pāris stundām jau atbrauca Ralfa pirmie ciemiņi, tas bija Ralfa klasesbiedrs Andris ar savu sievu un piecgadīgo meitiņu. Andris apsveicinajās ar meitenēm un uzzinājis, ka Ralfs ir ezermalā, atvainojās un devās pie Ralfa. Andra sieva, Agate un viņu abu meitiņa Adelīna palika palīdzēt Kārenai un Semai.
Vēl pēc stundas viss jau bija sagatvots galdam. Kāreiz ieradās vēl pāris mašīnas ar ciemiņiem. Tur bija Ralfa brālēns ar sievu un dēlu un otrajā mašīnā atbrauca Ralfa māsa. Viņas vīrs bija solījis ierasties vēlāk. Gan brālēna ģimene, gan Ralfa māsa, sasveicinajās ar virtuvē esošajām meitenēm. Brālēns sekoja Andra piemēram un devās pie Ralfa, bet Ralfa māsa un brālēna sieva ar dēlēnu palika mājiņā.
Sievietes savstarpēji iepazinās un jautri čaloja, abi bērni izvēlējās paskatīties multenes.
Sema ar Kārenu izlēma ka laiks pārģērbties, atvainojušās viņas paņēma abus maisus un devās uz vienu no guļamistabām.
Pārģērbušās viņas viena otru aplūkoja un atzinīgi pasmaidījušas viena otrai parādīja augšup pavērstus īkšķus.
- Vēl tikai mazliet kosmētikas!
- Kārena, kosmētikas mums jau uz sejas pietiek.
- Nerunā pretī!
Kārena jau bija izņēmusi no somiņas kosmētikas maku un pienākusi pie Semas, pielaboja, viņasprāt, trūkumus, Semai gan šķita, ka viņa izskatās tīri labi. Tad viņa pielaboja pati savu meikapu. Atzinīgi uzsmaidījusi spoguļattēlam, viņa aizcirta spoguļa vāciņu.
Iemetusi spiogulīti atpakaļ somiņā, viņa aiztaisīja somas rāvējslēdzi.
- Tā, tagad tikai atliek iet pakaļ vainagiem.
- Ejam.
Iznākušas no guļamistabas, viņas devās garām virtuve sēdošajām sievietēm.
- Kur tad jūs abas, vāravas iesiet? - smaidot jautāja Ralfa māsa Lāsma.
- Mēs ejam pēc vainagiem.
- Jūs uzpināt vainagus?, - jautāja bralēna Ivara sieva Iveta.
- Jā, uzpinām.
- Sasodīts, es taču Ivaram teicu ka vajag vainagus uztaisīt.
- Mammīt, es gribu vainadziņu, - dzidējusi sarunu, noburbulēja Adelīna.
- Tūlīt, zaķīt, mamma kaut ko izdomās.
- Meitenes, mums pie ezera ir pāris maisi ar puķēm, mēs viņus atnesīsim.
- Forši, nē nenesiet, mēs tad iesim lejā, tur vēl pie ezera aug arī kādi zaļumi, tad sapīsim vainagus pie ezera, tikai paņemšu diega spolītes un pāris šķēres, - Lāsma apņēmīgi noteica, atverot vienu no virtuves lādēm.
- Tā, gatavs, ejam meitenes?
- Es jums tūlīt sekošu, man tikai vajag uz labierīcībām, kur te ir tualete? - iejautājās Kārena.
- Nāc, parādīšu, - Sema pavilka Kārenu.
- Tad mēs jūs, meitenes, gaidam pie ezera, labi?- teica Lāsma.
- Sarunāts,tūlīt jau nāksim, - Sema atbildēja pāri plecam, pati virzot Kārenu uz koridora pusi.
- Tur tās durvis, viņa norādīja Kārenai, - Es Tevi gaidu virtuvē.
Sema ienāca virtuvē un atspiedās pret leti. Palūkojusies uz sienas esošajā pulkstenī, viņa redzēja ka pulkstens ir jau seši vakarā, Semas vecāku mājās tobrīd jau tika kurts lielais ugunskurs.
Semas domas pārtrauca soļi, pacēlusi skatu viņa ieraudzīja Jāni, kurš stāvēja virtuves durvīs un pārsteigts lūkojās Semā.
- Sveika, ko tad Tu te?
- Sveiks! To pašu es varētu prasīt Tev. Ralfs mani ielūdza svinēt Jāņus.
- Ak tā, - Jānis atbildēja un savilcis seju smaidā, pagrozīja galvu.
- Ko Tu tā galvu grozi?
Vienkārši ieraudzījis Tevi toreiz Ralfa kabinetā es sapratu ka Ralfs Tev ilgi pretoties nespēs, - Jānis iesmējās. - Nu ko, apsveicu jūs abus.
- Paldies, bet darbā vēl, lūdzu to neafišē, ok?
- Es to nedarīšu, bet tici man, kolektīva modrajai acij nekas nepaslīdēs garām.
Sema iesmējās.
- Kā Tu vispār jūties?
- Mani burtiski pirms stundas izlaida no slimnīcas, Ralfs man šodien zvanīja un tā kā viņš zināja ka uz laukiem es nepaspēšu aizbraukt, tad aicināja mani uz šejieni.
- Skaidra lieta, nu ko, sagaidīsim manu draudzeni un iesim lejā pie pārējiem.
- Ok.
To pateikuši abi izdzirdēja kā koridorī atveras un aizveras durvis un virtuves virzienā nāk soļi.
Virtuvē ienāca Kārena, viņa bija nolaidusi galvu un ar salveti slaucīja mitru traipu uz kleitas.
- Jā, tikai man var būt tāds dabas dots talants tikko uzvilktai kleitai uzliet virsū šķidrās ziepes, - viņa iesmējās un pacēla galvu.
Smaids Kārenas sejā sastinga it kā viņa butu ieraudzījusi ko šausmīgu.
Sema, kas arī bija smaidījusi, pamanot šo skatienu draudzenes sejā, pavērās virzienā, kur skatījās Kārena.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-46-dala/734562
