„Kas pie velna..?” es izsaucos, cenšoties atrauties no rokām, kas mani nupat sagrāba un aizvilka prom no fantastiskās iespējas iepazīties ar mistisko būtni, kura plāns - mani atvilināt uz vietu, kurā parastos apstākļos mani nekādā gadījumā nevarētu atrast, izdevās. „Paklau,” es iesāku, cenšoties pārbļaut apdullinošo mūziku, reizē griežoties uz rinķi, lai palūkotos uz cilvēku, kas manas ieceres iztraucēja. „Es nezinu, kas tev padomā, bet man nav laika s-” Vārdi, kuri pārdroši plūda pār manām lūpām, apstājās, jo tiklīdz biju pilnībā pagriezusies, man pretī lūkojās tas pats tumšais acu pāris, kas parkā.
„Tev nav laika kam?” Viņš pārprasīja, sktoties uz mani ar to pašu tumšo, vilinošo skatienu, kurš mani bija sagrābis savā nebūtībā.
„Man...” Es centos turpināt, nezaudējot savu pārliecību par sevi. Taču es nespēju uzturēt savu pārdrošo tēlu ar vien ilgāk, jo tas bija tikai tēls. Pat muļķim nevajadzētu īpašas spējas, lai to pateiktu. Es ievilku elpu un atvēru muti, lai turpinātu, taču viņa zemie smiekli man liedza to darīt.
Tā bija sasodīti liela kļūda... Ko es daru?!
Izmisusi no neziņas, ko darīt un nelielajām bailēm par to, kas viņš ir, es strauji pagriezos un pirms biju paspējusi sevi pazemot, sāku spraukties cauri pūlim uz pretējo pusi, lai no viņa aizbēgtu, bet pēkšņs grūdiens no sāna, lika man pamatīgi atsisties pret meiteni, kas atradās tieši man blakus.
„Skaties, kur ej, nolādētā četrace!” Viņa uzrēca man virsū, un es nespēju viņai neuzsūtīt virsū naidīgu skatienu, kas nepārprotami nodeva manu vēlmi par to, lai viņa aizvērtos. Es jutu, ka vairāki acu skatieni tika pievērsti mums, gaidot nelielā negadījuma iznākumu. Taču, pirms viņa vai es paspējām ko iesākt, mistiskais vīrietis mani kārtējo reizi sagrāba un nostūma nost.
„Laid mani tač vaļā!” es izsuacos, cenšoties izraut savu delmu laukā no viņa stingrā tvēriena, bet viņa tvēriens, kā jau peredzēts, bija pārāk spēcīgs, lai tik vienkārši no tā izrautos.
„Beidz celt scēnu un nomierinies!” Viņš norūca un sagrāba mani aiz abām rokām un aplika tās ap viņa pleciem, novietojot savējās uz mana vidukļa.
„Ko tu dari?” Grasoties jau atraut rokas no viņa, es protestēju.
„Kusties līdz.” Bija viss ko viņš teica. Bet balss, kādā viņš to izteica mani sasaldēja un es paklausīgi, neritmiski sāku šūpoties, skatoties uz viņa novērstajām acīm.
Kādu brīdi mēs neteicām neko un mans prāts nespēja pretoties vairākām versijām par to, kas viņš bija. Vai viņš strādāja pie Bleika? Vai varbūt bija kruķis? Sasodīts, ko es darīšu, ja viņš mani aizstums uz cietumu? Tas protams aizies līdz manai ģimenei. Es nespēšu izturēt tēva skatienu, kad viņš uz mani skatīsies ar tām... Nosodošajām... Zilajām... Acīm.
Pašai nemanot, es sev iekšēji biju uzmodinājusi paniku, un mani elpas vilcieni sāka kļūt saraustīgi un karstums man apkārt likās smacējošs. Neona zilzaļā gaisma likās griežamies man acīs, un, nevēloties pieļaut kārtējo sabrukumu, es ievilku elpu un aizvēru acis, skaitot no viens līdz desmit, koncentrējoties tikai uz cipariem un saviem elpas vilcieniem.
Kaut kur savā zemapziņā es dzirdēju, kā mans pārinieks nopūšas. Es atvēru acis, lai viņu uzlūkotu. „Paklau, es saprotu, ka neesmu pati ciešamākā persona, kura varētu atrasties tev pretī...” Viņš iesāka un es atvēru acis, taču šoreiz es savai sejai neļāvu sevi nodot un uzturēju pilnībā mierīgu sejas izteiksmi, kontrolējot pat savus elpas vilcienus. „Taču tu zini, ka mūsu iemesli, kāpēc esam šeit ir vieni un tie paši.”
Par ko viņš runā?
„Bet es būšu ļoti pateicīgs, ja tu necentīsies mani atkal iegāzt, Leila.” Viņš ieturēja pauzi, „Ne atkal.”
Mans ķermenis sastinga un manas rokas atrāvās no viņa ķermeņa kā apsvilušas. Es pati jutos, kā ar ledainu ūdni aplieta. Viņš... Visu šo laiku, kamēr es domāju, ka, iespējams, viņam bija interese par mani un viss varētu būt savādāk... Tas risks, ko es uzņēmos nākot uz šejieni, tas viss, lai...
Saraukusi uzacis es uz viņu neticīgi blenzu. „Es neesmu Leila.” Blenžot uz viņu ar sagrautu sejas izteiksmi, es atvēru muti, lai ko vēl teiktu, bet nekas nenāca ārā.
Nolādēts, es zināju, ka viss bija pārāk labi, lai būtu patiesi! Sasodīts, es stulbene uz to visu uzķēros!
„Paklau, es saprotu tavu nepatiku pret mani un to, ko izdarīju, bet-”
„Sasodīts un es domāju, ka...” nepabeigusi teikumu, šoreiz pagriezos un steidzos prom, cauri pūlim, agresīvāk nkā iepriekš.
„Leila!” Dzirdēju saucienu nopakaļ, taču, brīdī, kad es to izdzirdēju, es biju sasniegusi durvis un nevilcinoties izmetos pa tām ārā.
Izskrienot ārā, aukstums burtiski skrāpēja manu ādu un atskārsme, ka, visu notikumu vidū, biju pazaudējusi savu jaku, nebūt nepalīdzēja lietas būtībai.
Sasodīts...
Un te ir tā lieta... Mani sauc Mikaila, nevis Leila.
_____________________
Pateicos par jūsu atsauksmēm, turpmākos turpinājumus nevaru solīt, bet katrā ziņā darīšu, kas manos spēkos!
