Ceļš uz dzīvokli bija kā melna, izplūdusi bilde, kas pārpildīta ar nožēlojamu sevis žēlošanu un monologu par dzīves negodīgumu. Bija bērnišķīgi sūkstēties par kaut ko tādu, ko es nevarēju ietekmēt un par to es sevi ienīdu. Bet kaut kur dziļi zemapziņā es centos iztēloties to, kas būtu noticis, ja es būtu uzdevusies par šo 'Leilu'. Ko es būtu uzzinājusi un kas būtu noticis?
Izņemot savu mobilu telefonu, es ignorēju zaļo LED gaismiņu, kas ziņoja par saņemto ziņu, un iemetu to gultā, starp savandīto palagu murskuli. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu pacentusies savu gultu sakārtot, gluži kā man patika to darīt bērnībā. Bija pagājis jau tik daudz laika...
Nespēju apturēt nopūtu, kas izlauzās pār manām lūpām. - Tava gulta ir kļuvusi tikpat nekārtīga, cik tava dzīve un tu pati... - Nomurmināju un beidzot atļāvos sevi atbrīvot no melnās, apspīlētās lencīšu maiciņas, kuru novelkot nometu turpat uz grīdas. Reizēm es nespēju sevi neienīst, redzot to, kā viss gan spogulī, gan caur manām acīm izskatījās. Tik daudz ko labot un mainīt, bet tik daudz sasodītu iemeslu, lai to nedarītu. Vai klāt gultu, kuru tu vakarā atkal savandīsi ir jēga? Šo jautājumu sev biju uzdevusi neskaitāmas reizes, bet katrreiz izvairījos no atbildes, zinot, kur tas mani novestu.
Patīkamais jasmīnu aromāts, kas vijās ar aromātisko vanilija sveci, mierināja manu eksplodējošo prātu. Bija noticis pārāk daudz, lai es vienkārši pārnākot mājās varētu mierīgi uzelpot. Tik daudz cerību, kuras noplok vienā momentā, tik strauji. Un tik daudz draudu, kuri iegūti sapinoties ar nepareizajiem cilvēkiem.
Reizēm man pilnībā sāka pietrūkt bērnības, kad mana lielākā dzīves raize bija aizrīšanās ar smiltīm un viss šķita tik vienkārši, pašsaprotami.
Viegls smaids uzplauka manā sejā par manis pašas domām, es pieliecos, savācu nupat nomesto maiku un un vakardienas bikses un vilcinoties slīdēju uz šauro vannasistabu, kura man nekad nebija patikusi, jo atgādināja šauru, klaustrofobisku cietuma kameru. Taču nekad arī nebiju sevi saņēmusi rokās, lai tur ko mainītu, kaut vai iegādātos gaišākus dušas aizkarus, kas iespējams situāciju varētu pavērst nedaudz par labu.
Brīdī, kad es grasījos nogriezties uz vannasistabas ieeju, kaut kas, kas atradās uz virtuves grīdas skapīša virsmas, novērsa manu uzmanību, un mans maršruta kurss mainījās par apmēram 70°.
Saraukusi uzacis, es lēnām tuvojos virtuvei. Zosāda uz manām rokām uzmetās tikpat žigli, cik ātri mans prāts un acis spēja uztvert to, kas atradās man priekšā. Grauzdiņu smarža veljoprojām lidinājās apkārt virtuvei, un šķita tik ļoti neizbēgama, bet reizē piederoša manai ikdienai. Taču, liekā Rožu smarža burtiski iecirtās manās nāsīs kā pliķis. Strauji ievilku elpu un trīcošām kājām tuvojos priekšmetam, kas bija novietots uz skapīša virsmas. Tas bija...
Tikai nesaki, lūdzu nesaki, ka tas ir....
-Tas ir sviests? – Es neticīgi blenzu uz plāno, taukaino kārtiņu uz naža, kas jau bija paspējusi sacietēt un ieņemt ierasto, gaiši dzeltenīgo formu. Varu derēt, tā jau bija paspējusi pamatīgi pielipt pie naža. Atslābinoties un viegli iepliķējusi sev vaigu es savācu nazi, kuru biju izmantojusi brokastīm un iesviedu izlietnē, taču nekur tālu es tālāk netiku, jo atspiedos pret skapīti un viegli saņēmu savu seju plaukstās.
Cik vienkārši viena satikšanās reize, atrašānās neparizajā vietā, laikā varēja izmainīt visu ikdienu. Tas bija apburoši, bet reizē arī graujoši.
Agrāk... Agrāk es biju ārkārtīgi laimīga par iespēju beidzot kļūt neatkarīgai no ģimenes, par lēmumu doties studēt medicīnu, izaugt par varoni, kas glābtu dzīvības un beidzot būt ‘es pati’ vai drīzāk – atrast manu īsto ‘es’. Visas filmas par neizbēgamo koledžas mīlestību, ballītēm un draugu bariem, tolaik likās tik vilinošas un bija viens no iemesliem, kāpēc es tik pārdroši varēju izsoļot ārā no mājām. Ārā no drošības, kuras patvērumā biju dzīvojusi visu savu mūžu.
Patiesībā, pirmo reiz, kad šeit ierados, tā tas viss arī likās, man bija daudz interesantu draugu, es apmeklēju daudz sabiedriskus pasākumus, neatkarīgi no tā, cik trakulīgi tie bija, katru piektdinas vakaru pavadīju ar savām draudzenēm vietējā kafejnīcā smejoties un gatavojoties nedēļas nogalei. Un tad es iepazinu arī viņu – Kristeru. Kristers bija manas tā laika draudzenes – Katrīnas, brālis. Protams, mani kā kārtīgu studenti pavedināja doma par savu īpašo romantisko spēlīti, un viņam nudien tā padevās, bet neviens man tolaik neteica, ka viņš, par spīti būdams manas draudzenes brālis, bija vienas vienīgas nepatikšanas un patiesībā, interese, kas viņam saaistībā ar mani, bija tikpat niecīga, cik sniegs Amerikas dienvidos. Kristers bija aktieris ar apslēptu blakus misiju. Un es biju muļķa rotaļlieta, kura viņam vijās apkārt kā apsēsta, kamēr viņš spēlēja pokeru, likdams mani uz spēles.
Todien, kad es viņu redzeju pēdējo reizi, Kristeram bija paģiras no garās nakts, ko viņš pavadīja ar saviem ‘čomiem’. Vispilgtākais, ko no tās dienas atceros bija spēcīgā rožu smarža, kura vijoties ar smacīgo alkohola smārdu, cirtās manās nāsīs, kamēr viņš runāja par to, ka viņš gribot mani aizvest uz fantastisku vietu, kur mēs varētu pabūt divi vien. Taču, divvientulība bija pēdējais, kas bija sastopams, viņa ‘fantastiskajā’ vietā. Tiklīdz mēs izkāpām no viņa auto, mūs ielenca apmēram ducis vīriešu, kuri izlīda no koku ēnām. Viņu starpā bija arī Bleiks – grupas ziņnesis, viņi visi vērsa man aizdomīgus, vēsus skatienus pret mums un tajā brīdī mans kunģis sagriezās kājām gaisā, jo es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.
Es vainoju savu naivumu vēl šodien un nespēju beigt domāt par to, kāda butu bijusi mana dzīve, ja es nebūtu pametusi savu ģimeni. Kāda būtu dzīve, kurā nekas nebija veikts tik nežēlīgi nepareizi. Seja, kuru Kristers pavērsa pret mani todien, bija pilna ar nožēlu un sevis pārmetumiem, un, pirms mana panika paspēja sasniegt kulmināciju, melns auduma maiss tika parklāts pār manu galvu un...
Es pacēlu savu trīcošo roku un nolūkojos lejup uz savu delmu, kuru biju atsitusi pret kaut ko cietu, kamēr tajā dienā centos dabūt maisu nost no manas galvas. Tā rēta, kas gulēja uz manas rokas bija kā zīmogs, kuram sekoja nepatīkamu atmiņu rinda. Es nevarēju to ciest, un vēl vairāk nevarēju ciest atmiņas par to, kas sekoja tālāk.
Sapratusi, ka man nevajadzēja par to atsākt domāt, es papurināju galvu un atstāju visu savu prātu atpakaļ, virtuvē, kamēr pati aizgāju apskatīt jaunienākušo īsziņu.
Atkritusi gultā es apvēlos uz muguru un piespiedu atbloķēšanas pogu, gaidot vismaz 30 sekundes, kamēr tas patiesi atbloķējās.
1 jauna ziņa no NEATVERT.
...
Izvairīties tu vairs nevarēsi.
Tev ir nedēļa laika. Bēdz un tiec medīta vai padodies.
...
Es jutu, kā mana ķermeņa temperatūra nokrītas, un drebuļi sāka līt pāri manai ādai. Es biju azimirsusi par Bleiku. Par to, ka viņš iepriekš bija mani gaidījis ārpus ēkas. Es aizmirsu pat pārbaudīt...
