Hei, sen neredzētā literatūras sadaļa! Par spīti tam, ka neesmu īpaši kārtīga rakstniece, esmu izveidojusi uzmetumu stāstam, kas manā prātā jau stāvējusi ilgu laiku. Ja būs vēlme no jūsu puses, turpināšu publicēt, cik vien iedvesma un skola ļaus, nākamās daļas. Katrā ziņā, nododu šo pelēko peli jūsu rokās.
- DWT.
Nakts ir dzestra un ietērpta bezmēness tumsā. No katras izelpas, kas raustīti izplūst no manām plaušām, paceļas velošs garaiņu tīkls, kas lēnām, apmetot vairākus rinķus, saplūst ar apkārtējo gaisa temperatūru, izgaistot pavisam. Dažreiz liekas, ka tas vilcinās samērā ilgi, it kā gaidīdams, ka to atsūkšu atpakaļ. Tomēr, ar laiku, tas vienmēr pazūd. Bet tas nemaina vienu - man ir tik sasodīti karsts no skriešanas un ādas jaka, kura ir atrauta vaļā un piespiedusies pie manas ādas, nemaz nepalīdz.
„Sasodīts...” Es nomurminu, mēģinot atbloķēt telefona ekrānu, lai gan labi zinu, ka tas verķis prasīs vairākas minūtes klapēšanas, kamēr padosies. Taču, tad, kad es to izdaru ātrāk par visām citām reizēm, es jūtos vīlusies, jo viens no maniem cerīgajiem laika kavēkļiem mani ir pievīlis. Ir pārāk vēls, bet tajā pašā reizē arī pārāk agrs. Doties uz dzīvokli būtu neprāts, ņemot vērā to, ka tas sasodītais maita Bleiks varētu slapstīties ap kuru katru stūri, gaidot ar nepacietību manu atgriešanos, lai kārtejo reizi mani saskaldītu gabalos. Mentāli. Man tiešām vajadzētu nomainīt dzīvesvietu uz nomaļu koka māju, dziļi, dziļi mežā, kur mani neviens nespētu atrast, saost manas pēdas. Bet grauzīgā nojausma par to, ka viņš mani atrastu pat tuksneša vidū, liek man atmest jebkādas cerības pat uz nupat iecerēto koka mājokli.
Pēc kāda laiciņa kamēr vilcinos pie viena no koka soliņiem, man aiz muguras pēkšņi nošvīkst parka grantētais ceļš, ziņojot par to, ka kāds atrodas tepat netālu. Uztvērusi skaņu, es strauji pagriežu galvu, izbijusies, ka tas varētu būt mans pēdu dzinējs, bet tas ir tikai vīrietis, ietērpts ‘Flashy[1]’ drēbēs. Kāds kas noteikti dodas uz privāto „Aqua” ballīšu stūri. Vismaz to kliedz viņa ārējais tēls, kas ir sasodīti izskatīgs, vilinošs, bet reizē ar to kliedz - ballīšu zvērs, kas gatavs tevi saplosīt. Viņš, sapratis, ka notvēris manu uzmanību, man uzsmaida ar flirtējošu, bet draudzīgu smaidu, pamādams viegli ar galvu. Apmulsusi es brīdi viņā veros ar jautājošu sejas izteiksmi. Mans apstulbums like viņam pasmaidīt vēl platāk un nošūpot galvu nievājošā manierē. Taču, kad viņš atkal notver manu skatienu, vīrietis viegli pamājot ar galvu uz virzienu, kur māju starpās atrodas „Aqua”. Ko šis izskatīgais cilvēks varētu no manis gribēt? Vai viņš grib lai viņam sekoju? Kad grasos atbildēt ar atkārtotu jautājošu, apmulsušu skatienu, es vairs nespēju notvert viņa skatienu, jo nākamajā brīdī viņš man ir uzgriezis muguru un pārdroši dodas pāri zālājam.
Apmulsusi es stāvu un blenžu uz viņa jakas muguru, ik pa laikam pievēršot skatienu savam telefonam, kura displejs vēljoprojām atrodas ieslēgts un izgaismo mani no apakšas kā Helovīna spoku. Noskatoties, kā svešinieks pazūd aiz krūmiem, es veikli aizbloķēju telefonu un ieslidinu to bikšu kabatā. Piesardzīgi uzraujot ādas kapuci uz galvas, es sāku soļot nopakaļ svešiniekam ik pa laikam uzmetot skatu apkārtnei, bet visvairāk koncentrējoties uz ceļu sev priekšā. Sekot flirtējošam svešiniekam ir samērā naivi no manas puses, ņemot vērā manu dzīves situāciju, bet turpināt sēdēt uz parka soliņa un, iespējams, noķert dranķīgu saaukstēšanos arī gluži nevēlos... Uzticoties saviem aizsardzības trenniņiem, es nolemju spēlēt Vilku Sarkangalvītes pasakā.
„Tevi nekad nav interesējušas šīs spēlītes, tavs perfektais vakars ir mājās, drošībā, kopā ar grāmatām un siltu tasi tējas, blakus turot bildi ar savu ģimeni, kura atrodas atpakaļ Latvijā. Kāpēc tu tēlo naivo Vilku un seko savam medījumam, kurš varētu izrādīties būt tavs plēsoņa?” Sev jautāju, jūtot, ka manas kājas palēnina gaitu. „Sasodīts, apklusti! Ja citi to var, tu arī to vari, beidz uzvesties kā nelga!”
Pēc divu minūšu gājiena taisnā virzienā, starp tumšajām daudzdzīvokļu mājām, es beidzot sāku sadzirdēt vājos mūzikas basus, kuri spiežas cauri manām prāta replikām, un pēc dažiem papildus soļiem, tur jau pati ballīšu karaliene ir. Divstāvu renovētā ķieģeļu celtne, kas mirgo no raustīgā zilzaļā neona izgaismojuma.
Uz brīdi es palēninu gaitu, vērojot kā no bariņiem, kas ārpusē izveidojušies, burtiski veļas cigarešu dūmi, kas atgādina manas elpas veidotos mākoņus. Es ieklausos viņu smieklos un muļķīgajās sarunās, kā arī stenēšanā par karstumu. Saprotot, ka iekšā ir garantija sasodītai pirtij, es novelku jaku un turpinu ceļu ar to uz rokām, kas ir samērā neparocīgi, bet ciešami.
Izslējusies taisni, es pārliecinoši dodos pretī privāto ballīšu kluba ieejai. Būtu muļķīgi tuvoties durvīm pazemojoši un nodot savus nodomus ieslīdēt iekšā bez problēmām. Savukārt, runājot par lavīšanos un uzmanības novēršanu... Tas noteikti ir plāns, kas domāts tikai muļķīgām filmām ar galvenā varoņa noslepkavošanu tās beigās. Tiklīdz esmu pietiekami tuvu apsargam, viņš mani npēta no A līdz Z punktam, šķietami nepalaižot neko garām, taču vislielāko uzmanību viņš pievērš manai jakai, kura, es atzīstu, varētu ieviest šaubas par to, kas slēpjas zem tās. Ejot, es nespēju neievērot nelielo smīniņu, kas spēlējas uz apsarga sejas, kamēr viņš mani pēta. Tomēr, kad eju viņam garām, viņš neko nesaka un drīz vien novērš skatienu uz citu pusi, kas šķiet ārkārtīgi dīvaini, jo, iepriekšējā reizē, kad es centos šeit iekļūt iekšā, es dabūju lieliskus zilumus uz abām rokām.
Nedaudz vilcinoties, es dodos uz ieeju, taču, tiklīdz es pieskaros durvīm, man aiz muguras atskan dobja balss, „Ieeja atļauta tikai piederīgām personām.” Nedaudz nervoza, par to, ka apsargs ir nolēmis mani aizturēt, es pagriežos jau ar kodīgu atbildi sēžam uz mēles, taču pēdējā brīdī, pirms es paspēju to izspļaut laukā, es pamanu to, ka apsargs ir noturējis divas jaunas meitenes, kuras ar lūdzošu skatienu blenž viņam virsū, cenšoties pastumt viņa ķermeni, kas nosprosto ieeju, malā un ierunāt viņu ceļu iekšā ar pielabinātiem vārdiem, taču apsargs nepakustas ne pat par centimetru. Kamēr vilcinos, mans acu skatiens sastopas ar brūnmatainās meitenes zilajām acīm, taču tikai uz īsu brīdi, jo pirms viņas varētu izdomāt lielisku stāstu par to, kā mani iesaistīt, es ieslīdu iekšā. Sasmakušais gaiss iesitas man sejā tikpat ātri, cik svaigais pazūd un pēkšņi šķiet, ka gaisā ir tik sasodīti maz skābekļa, ka tas varētu būt nāvejoši, lai gan es skaidri zinu, ka tā nav un savā prātā es pārlieku pārspīlēju.
Brīdi vilcinoties uz paaugstinatajiem pakāpieniem, es pārskatu telpu. Labajā telpas stūrī ir atpūtas dīvāni, kuri pārsvarā ir pārpildīt ar cilvēkiem, kuri relaksējas vai cenšas iespraukties krēslu rindās, lai atpūtinātu kājas, vai vienkārši piesūkties klāt kādam cilvēkam, kuru viņi ir noskatījuši vakara gaitā. Taču otrā telpas galā ir diezgan paliels bārs, kuru, pārmaiņas pēc, izgaismo parasta gaisma, nevis apdullinoši spilgtais neons. Bet visa atlikusī plašā telpa ir pārpildita ar cilvēkiem, kuri drūzmējas, lēkā un kustās mūzikas ritmā. Godīgi sakot, ir grūti noticēt, ka šīs ir privātu ballīšu nostūris, ņemot vērā to, ka cilvēku te itin nemaz netrūkst.
Apdullinošā basu kulminācija man atgādina, kāpēc es esmu šeit, un, ne mirkli vairāk nevilcinoties, es ieplūstu cilvēku pūlī, laicīgi lamājoties par to, ka neuzturēju ciešāku distanci ar svešo personu, kas mani ieinterisējusi. Skatoties apkārt un meklējot šo konkurēto izskatīgo cilvēku, kas spēja notvert manu naivumu un atvilināt uz šejieni, es saņemu ārkārtīgi daudz dunku, kuras tā vien vilina, lai es pagrieztos un iezvetētu pretī tiem nevērīgajiem āpšiem.
Beidzot, ieraudzījusi ‘viņa’ siluetu nedaudz tālākā stūrītī, ritmiski kustoties ar divām meitenēm pie viņa sāniem, es atviegloti nopūtos un spraucos garām lokanajiem ķermeņiem. Spraukšanās pārpildītā telpā, starp kustīgiem cilvēkiem nebūt nav viegla, jo ik pa laikam pret manu muguru atsitas kāda roka un reizēm arī kāds paspēj mani iedunkāt viduklī vai pat uzgrūzties virsū. Raidot neapmierinātus skatienus uz neuzmanīgo cilvēku pusēm, es beidzot nonāku pie sava galamērķa, un jau grasos uzlikt roku viņam uz pleca, kad pēkšņi divas citas rokas no sāna mani pagrūž iekšpus pretējās puses pūlim, velkot mani arvien dziļāk starp sakarsušajiem cilvēku ķermeņiem.
- Prologa Beigas.
Ja paliki līdz beigām, nebaidies atstāt atsuksmi! Paldies, par laiku, kuru atvēlēji šim rakstam!
[1] Izlēcošs/Uzmanību pievērsošs
