Čau. Kā patīk tas, ka tik ātri ir nākamās daļas? 
Un vispār, aizmirsu pajautāt - turpināt? 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-5/740045
-Aleksa,- Kevins izdveš un pakāpjas soli atpakaļ no viņas. Meitene mūsu priekšā nikni sper soļus uz priekšu līdz stāv metra attālumā no Kevina.
-Ko tu šeit dari?- viņa jautā, sakrustodama rokas zem krūtīm. Kevins neatbild, tikai truli blenž uz viņu, bet tad strauji pagriežas pret mani. Noriju kamolu, kas bija sakrājies kaklā un, bailīgi verdamās uz abiem cilvēkiem, lēni pasperu soli atpakaļ. Tagad tiešām viss būs cauri. Aleksa nepieļaus, ka dzīvoju un Kevins, acīmredzot, ir viņas pusē, kas visu situāciju padara vēl ļaunāku.
Aleksa skatās man tieši acīs un viņas skatienā nekas nav salasāms, tāpat kā viņas tukšajā sejā. Meitene pasper soli tuvāk man un pasmīn, kad es atkāpjos, nervozi skatīdamās apkārt. Ja šādi turpināšu atkāpties, es necik tālu netikšu. Acīs saskrien baiļu asaras, kad Aleksa aizliek roku aiz muguras un no džinsu kabatas kaut ko izvelk. Šļirce.
-Lūdzu, nē,- lūdzos. Es to negribu. Es negribu zaudēt pilnīgi visu. Atmiņas. Emocijas. Jūtas. Es to zaudēšu, ja Aleksa ar šļirci tiks man klāt. Bet es negribu arī mirt. Man ir jāizvēlas. Nāve vai tomēr jauna dzīve kā robotam? Nē, es neko no tā nevēlos. Pagriežos un sāku skriet. Gandrīz paklūpu pati aiz savām kājām, bet veiksmīgi noturu līdzsvaru un turpinu skriet.
Kur lai es skrienu, ja nav kur? Te ir tikai mežs un vectēva koka māju tā arī es neatradīšu, ja pat meklēšu, kam man nav laika.
Atskatos atpakaļ pār plecu un ieraugu Aleksu. Meitene skrien man pakaļ un šļirce ar dīvainās krāsas šķidrumu, ir viņai rokā.
-Es tevi noķeršu, skuķi,- viņa iebļaujas. -Labāk padodies, tad nebūs tik sāpīgi,- viņa piebilst un es novēršos no viņas, lai neieskrietu kokā. Pārlecu pāri nolūzušiem zariem un skrienu tālāk. Man trūkst elpas, bet es nestājos, es turpinu skriet, ignorējot sāpes kaklā, plaušās un kājās. Tas ir tik grūti. Es zinu, ka Aleksa kaut kad mani noķers. Viņa ir daudz ātrāka par mani, un man nav izredžu no viņas tikt prom, bet es tāpat mēģinu.
Acis šaudās apkārt, meklēdamas kādu koku, pa kura zariem būtu ļoti viegli tikt augšā, bet tuvumā neviena tāda nav, un es turpinu skriet tālāk un izvairīties no kokiem, kuros vienmēr gandrīz ieskrienos.
Es neatskatos uz Aleksu, jo dzirdu viņas soļus, kuri nav tālu no manis. Viņa ļoti drīz būs mani noķērusi un visu piebeigs. Es būšu robots, tāpat kā viņa un visi pārējie. Papurinu galvu, aizgaiņādama visas domas, un turpinu skriet.
Pēkšņi mani saķer aiz rokas Aleksa un savus asos nagus dur man plaukstā. Meitene apstājas un atrauj mani atpakaļ, tā apstādinādama, un ļauni pasmaida.
-Es teicu, ka tevi noķeršu,- viņa apmierināti nosaka un paceļ roku, kurā jorpojām tur šļirci ar biezo šķidrumu. Cenšos izraut roku no meitenes tvēriena, bet viņa ir spēcīgāka par mani, un tas nekādi neizdodas.
-Laid mani,- murminu, cenzdamās meitenes roku kaut kā atdabūt no savas, bet man nekas nesanāk un nākas smagi nopūsties un padoties. Kad viņa tuvina šļirci manam kaklam, es paceļu brīvo roku un iecērtu Aleksai spēcīgu pliķi. No šoka, viņa savu tvērienu atlaiž, un es pierauju roku sev klāt. Ātri pagriežos un atkal jau sāku bēgt.
Skrienu ātrāk nekā iepriekš, zinādama, ka šoreiz Aleksa ir tiešām nikna. Pamanu kādu koku, kurā būtu ļoti viegli uzkāpt un steidzos tur ātrāk nokļūt. Atskatos uz Aleksu, kura ir tikai pāris metru attālumā, un ātri novēršos, lai neieskrietu kārtējā kokā vai nepakluptu aiz kāda zara.
Kad esmu jau pie koka, es ātri rāpjos augšā. Neesmu pat pusē, kad man ap potīti apķeras Aleksas roka un norauj mani lejā. Mugura stipri atsitas pret zemi un nelāgi sāp, bet, to ignorējot, es ātri pieceļos kājas, lai būtu gatava atkal bēgt prom.
Asaras aizmiglo skatienu, un es pāris reizes samirkšķinu acis, lai tās aizdzītu prom, kas man izdodas. Palūkojos uz Aleksu, kura atiež zobus. Speru soļus atpakaļ, nevēlēdamās tikt noķerta, bet, vai tam ir jēga? Nē, nav. Ja es atkal sākšu skriet prom, viņa mani noķers. Rāpšos kādā no kokiem, es tikšu norauta zemē. Bezjēdzīgi būtu tagad kaut kur bēgt, ja es necik tālu netikšu.
Gribēju uzrakstīt garu un normālu daļu, bet iznākums ir šāds. 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-7/740397
