›

Putna Dziesma. #5 19

162 1

Tā kā uz skolu mani neviens šodien nelaida, es uzrakstīju īsu daļiņu, kamēr vēl nejutos kā mēsls.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-4/739990

Es skrienu jau kādu laiku. Neviens man neseko. Nevienam neesmu uzskrējusi virsū. Man ir palaimējies.

Apstājos, lai atgūtu elpu, un atspiežos ar muguru pret kādu koku. Aizveru acis un atkal jau ieklausos. Koki brakšķ un cilvēks tuvojas. Piesardzīgi un lēni, bet nezin, ka es dzirdu. Man kaut kas jādara, bet kas?

Pagriežos ar seju prer koku un plaukstas uz tā uzlieku. Pieliecos uz sānu un paskatos, kas ir aiz koka. Neviena tur nav. Tikai citi koki, gara zāle, un viss.

Tad manai mutei priekšā tiek pielikta roka un esmu piespiesta ar muguru pie kāda cilvēka ķermeņa.

-Nekliedz,- cilvēks nosaka. -Neviens tevi nedzirdēs, bet ja sadzirdēs, tad neliksies ne zinis ,- viņš saka. Sirds krūtīs dauzās kā negudra, un acis šaudās uz visām pusēm, nezinādamas kur apstāties. Nepārliecināti pamāju ar galvu. -Malacīte,- puisis nosaka un pagriež mani pret sevi. Tas ir Kevins. Viņš pasmīn un mani atlaiž.

-Tu mani vedīsi uz ciematu?- bailīgi jautāju un ieskatos puisim acīs. Tās ir tumši zaļas, tieši kā koku lapas.

-Nē,- viņš atbild un saņem manu plaukstu. -Nāc man līdzi un neko nemēģini, tev nesanāks no manis aizbēgt,- puisis nosaka un sāk mani vest prom. Ejot, es neko neteicu, tāpat kā Kevins. Mēs gājām klusējot, sadevušies rokās.

Es pētu kokus, cenzdamās saskatīt vectēva mājiņu. Tas ir bezjēdzīgi, bet es tāpat to daru. Godīgi, man vienkārši ir bail skatīties uz priekšu. Kevins mani kaut kur ved, un es nezinu, ko viņš grib ar mani darīt, un tas mani biedē. Ļoti biedē.

-Esam klāt,- Kevins pēkšņi paziņo un apstājas. Mēs esam tādā kā kalnā. Te ir skaisti un var pārskatīt visu mežu, kurš izrādās ir ļoti liels un plašs.

Kevins atlaiž manu plaukstu un apsēžas uz zemes. Nenovēršoties no brīnišķīgā skata, es apsēžos uz zemes, sekojot Kevina piemēram. Tikai es apsēžos vismaz piecu metru attālumā no viņa.

-Ko mēs šeit daram?- jautāju pēc kāda brīža un paskatos uz Kevinu. Puisis pasmaida.

-Labāk klusē un izbaudi,- viņš atbild. Un to es arī daru. Es apklustu, izbaudu skaisto skatu un klusumu.

-Kevin,- nikna balss iesaucas mums aiz muguras, izjaucot jauko klusumu un atpūtas brīdi. Mēs abi pielecam kājās un pagriežamies pret runātāju.