Piedodat man ja kautkas ir sasteigts vai līdz galam nesaprasts. Šovakar es jūtos pavisam slikti un man ir temperatūra. Es ļoti centos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes/626933
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-3/627439
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-4/627674
Es pamodos no telefona zvana. Zvanija Ketija. Vilcinājos un beidzot pacēlu.
''čau, Katēēē!'' viņa sajūsmā spiedza.
''čau, čau" es ātri nomurmināju.
"Es protams ceru ka tevi nepamodināju,'' viņa ļoti ātri runāja"bet man ir ļoti lieli jaunumi!"
"Aha" noburkšķēju, jo man nebija noskaņojuma runāt.
"Es šovakar braucu prom uz Vāciju un būšu atpakaļ pēc 3 nedēļām," Ketija kliedza telefona klausulē "vai tas nav lieliski?"
"Labi!" Ketija turpināja runāt, neļaujot man neko pateikt "man tagad jāskrien kravāt mantas! Vakarā pie tevis pieskriešu atvadīties! čau!"
Nepaspējusi neko pateikt klausulē iestājās klusums. Es gribēju mest telefonu pret sienu. Apviju rokas ap ceļiem. Pār vaigiem ritēja karstas asaras. Es jutos vientuļa.
Ārā bija silta saulaina diena, taču es aizvilku lielos melnos aizskarus ciet. Visu dienu nogulēju gultā un domāju par to kādā situācijā es esmu. Es nekad nebiju redzējusi savu tēvu, mana mamma bija mani pametusi, labākā draudzene aizbraukusi tālu prom. Man nebija neviens ar ko padalīties savās bēdās. No domām mani izrāva zvans pie durvīm. Es gausi izkāpu no gultas un nodrebēju, sajūtot kņudošo sajūtu pēdās uzkāpjot uz pūkainā paklāja pie gultas. Piegājusi pie spoguļa es saņēmu matus augstajā copē. No skapja izvilku vecu T-kreklu un uzvilku to. Tas bija patīkami vēss. Vēl mazliet parokoties skapī es atradu tenniņbikses un aši uzrāvu tās kājās. Notipināju pa trepēm un piegāju pie durvīm. Kas gan tur varēja būt? Es lēni atvēru durvis. Durvju priekšā stāvēja Lūks. Viņa sejā bija redzamas raizes. Nopūtos.
"Labrīt" Lūks sasveicinājās.
"Labrīt" es atkal nopūtos un iesoļoju virtuvē ļaujot, Lūkam man sekot.
"Kur tu vakar biji?" Lūks izskatījās norūpējies.
"Es biju pie Ketijas" es aši bildu un centos pasmaidīt. Kāpēc es vispār meloju? Es ātri novērsos no Lūka lai viņš neievērotu, ka meloju. Atvēru ledusskapi un centos atrast ko ēdamu.
"Es biju noraizējis" Lūks pienāca man klāt un cieši ieskatoties acīs, viegli noglāstija manu vaigu. Es notrīsēju. Likās ka lūks zin patiesību un redz ka es meloju.
"Vai tu atnesi ko ēdamu?" es centos mainīt tematu.
"Protams!" Lūks iespurdzās un padeva man maisiņu ar produktiem.
''Paldies!'' es uzsmaidiju Lūkam un sāku krāmēt produktus ledusskapī. Viņš zināja, kas man garšo viss labāk. Es pasmaidīju, kad ieraudzīju ka Lūks man ir nopircis arī jogurtu un saldumus nevis tikai pienu, maaizi un citus ikdienišķos produktus.
Piegāju pie Lūka un stipri samīļoju viņu tik tikko apvaldot asaras.
''Paldies, Lūk" es pieliku lūpas pie viņa auss un maigi iečukstēju tajā. Viņš mani piekļāva sev vēl ciešāk.
Lūks bija aizgājis un pēc viņa apciemojuma es jutos daudz labāk. Es uzkāpu augša un iegāju istabā. Piegājusi pie aizskariem es to ātri atrāvu vaļā un mani ieskāva silti saules stari. Nolēmu sakārtot istabu, jo tā bija ļoti nekārtīga. Sāku ar gultas klāšānu un skapja kārtošanu.
Es paraudzijos apkārt un nopūtos. Bija palicis vēl tikai rakstāmgalds. Es piesēdos pie tā un uzliku rokas uz vecās, apputējušās koka virsmas. Tā saulē bija patīkami uzsilusi. Es pamaniju kautko vizuļojošu uz zemes. Pieliekusies es ieraudzīju mazu bildīti. To satvēru pirkstos un apsēdos atpakaļ uz krēsla. Es cieši ielūkojos bildē. Tajā bija redzama maza meitene ar gariem viļņoti blondiem matiem. Tā noteikti biju es. Pasmaidiju. Blakus man stāvēja kāds zēns. Viņa mati bija brūni un glīti sasukāti uz vienu pusi. Viņa plauksta stingri turēja manējo. Es ielūkojos mūsu sejās. Mēs bijām laimīgi. Mans skatiens pievērsās zēna acīm. Tās bija pasakaini zaļas. Mana sirds ietrīsējās. Šīs atcis man kautko atgādināja. Es paņēmu bildīti un rūpīgi to ieliku makā. Paķēru šortus un ātri uzvilku tos kājās. Noskrēju pa trepēm un paņēmu riteni. Man šodien bija jāsatiek Jonatans.
Es atrados tajā pašā vietā kur vakar. Atstutēju riteni pret tuvāko elektrības stabu un devos uz nelielo klajumu. Es biju sakrustojusi rokas uz krūti stāvēju un gaidiju Jonatanu. Es jutos kā pēdējā muļķe. Šovakar bija auksts vakars. Es biju nosalusi. Kad es jau biju piegājusi pie sava velosipēda, lai dotos prom, es sajutu ieurbjamies skatienu manā mugurā. Es pagrizu galvu. Uz mani skatijās Jonatans. Viņš pasmaidija un lēni nāca uz manu pusi.
"Kapēc?" es klusi ievaicājos kad Jonatans bija man pienācis ļoti tuvu. Tik tuvu ka es varēju sajust viņa sirdspukstus.
"kuššš" viņš pielika pirkstu pie manām lūpām "man tev kautkas jāpastāsta" Jonatans nočukstēja. Mana sirds ietrīsējās, un manā galvā jaucās tūkstošiem jautājumu.
