http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes/626933
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-2/627239
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-3/627439
Droši komentējat. :)
*Pēc nedēļas*
Es gulēju blakus Lūkam slimnīcas gultā. Viņš bija iemidzis. Es ielūkojos viņa sejā un pasmaidiju. Lūka mati bija tumši brūni. Ar plaukstu pārbraucu pār lūka vaigu. Viņa seja noraustijās, un viņš maigi ieņurdējas. Sāku klusi smieties. Ar pirkstiem lēni pārbraucu pār viņa maigajām, izteismīgajām lūpām. Pēkšņi Lūka sejā parādijās smaids. Viņš lēni atvēra acis.
"Piedod," es klusi teicu "negribēju tevi pamodināt."
"Nekas," Lūks iespurdzās un noglaudija manu pieri.
"Kā tu jūties?" uzliku galvu uz Lūka krūtīm un pielīdu viņam tuvāk.
"Lieliski!" Lūks pasmaidija.
Palātā ienāca medmāsiņa un ieraugot mūs abus pasmaidija. Viņa bija atnesusi kārtējo zāļu devu.
"Kā jūtas slimnieks?" viņa pasmaidija un pienākusi pie Lūka apskatija viņa brūci.
"Ļoti labi" Lūks pasmaidija.
"Šautā brūce izskatas ļoti labi," māsiņa veltija man siltu smaidu "rīt tevi izrakstīs."
"Tie gan ir labi jaunumi!" Lūks iespurdzās.
"Bet nekādu lieku kustību, jaunekli!" medmāsiņa nopietni noteica.
"Protams!" Lūks iesmējās. Medmāsiņa izgāja pa durvīm atstājot mūs divatā.
"Kas būs ar manu māju? es ievaicājos.
"Mēs to pārdosim." Lūks vienmuļi noteica.
"Un kā būs ar manām mantām?" es noraizējusies palūkojos Lūka acīs.
"Neauztraucies," Lūks pasmaidija "par to jau ir parūpējusies Gabriela."
Es saraucu pieri: ''Kas ir Gabriela?"
"Mana mazā māsa" Lūks iesmējās.
"Es nezināju ka tev ir māsa." klusi nočukstēju.
"Es tevi ar viņu iepazīstināšu." viņš ar lūpām noskūpstija manu pieri.
"Panāc!" Lūks mani pikļāva sev vēl ciešāk. Viņš spēlējās ar maniem matiem. Es lēni iemigu.
Izmodos. Lūks nebija man blakus. Es sāku uztraukties. Pielekusi sēdus, pārlaidu skatu pār istabu. Lūks iznāca no vannas istabas. Viņš bija jau saģērbies. Viņam mugurā bija dzinsi un balts T-krekls.
"Es negribēju tevi modināt," viņš pienācis pie manis un pasmaidija "pēc stundas mani izrakstīs un mēs varēsim doties prom no šīs pilsētas."
"Nāc!" viņš apsēdās uz gultas malas un ievilka mani savā klēpī. Es iesmējos.
"Es tev palīdzēšu apģērbties," viņš iesmējies paņēma uz gultas stāvošo somu un izvilka no tās džinsas "Gabriela bija šeit no rīta un atnesa tev pāris drēbes."
"Viņa atbrauks mums pakaļ." Lūks noglaudija manu vaigu.
"Vai pirms aizbraukšanas mēs varam iegriezties manās mājās?" es nedroši iejautājos.
"Protams, saulīt!" Lūks mani izcēla no sava klēpja "es tulīt atgriezīšos!" Es paliku viena. Uzvilku Lūka dotos dzinsus un somā atradu tumši sarkanu dzemperi. Iegāju vannas istabā un kārtīgi sevi aplūkoju. Džinsi un džemperis ko bija sagādājusi Gabriela izskatijās perfekti. Viņai noteikti ir laba gaume es nodomāju un pasmaidiju. Es ielūkojos savā sejā. Es izskatijos nomocīta. Piegājusi pie gultas, ātri iztukšoju Garieles dotās somas saturu. Tajā bija vel pāris krekliņi un kosmētikas maks. Iegāju atpakaļ vannas istabā un atvēru kosmētikas maku. Tajā bija pāris lūpu spīdumi, skropstu tuša un vaigu pūderis. Sākumā uzkrāsoju skropstas, pēc tam uzklāju vaigu sārtumu un visbeidzot maigi rozā lūpu spīdumu. Izskatijos daudz labāk. Man vēlāk noteikti būs jāpateicas Gabrielai. Izgājusi no vannas istabas es saklāju gultu un apsēdos uz tās. Istabā ienāca Lūks, un viņam rokās bija divas kafijas. Es pasmaidiju. Padevis man kafiju viņš apsēdās blakus uz gultas.
"Paldies" es pateicos un uzliku galvu uz Lūka pleca. Lūkam iezvanijās telefons.
"Jā?" viņš pacēla "mēs tulīt būsim" viņš palūkojās uz mani un pasmaidija. Viņš atvienoja sarunu.
"Vai Gabriela ir atbraukusi?" es ievāicājos.
"Jā," Lūks pasmaidija "paņem mantas. Iesim." Iegāju vannas istabā un paņēmu dušas želeju un šampūnu. Iemetu tos somā un piegāju pie Lūka. Lūks satvēra manu plaukstu un mēs izgājām no palātas.
Ārā bija diezgan vēsa diena. Es ieelpoju svaigo gaisu. Palūkojos apkārt. Gandrīz pie pašām slimnīcas durvīm stāvēja melns džips. Pie tā stāvēja slaida, pagara auguma meitene ar tumši brūniem matiem. Viņai mugurā bija džinsi, rudens zābaki un vējjaka. Viņa izskatijās satriecoši. Viņa uzsmaidija mums un pamāja. Viņai bija žilbinoši skaists smaids. Lūks uzsmaidija man un saspieda manu roku ciešāk. Mēs piegājām pie Gabrielas.
"Sveika! Mani sauc Kate." es pieklājīgi sasveicinājos, taču jutos neveikli.
"Ak ko tu! Lūks man jau visu izstāstija!" Gabriela apmetās man ap kaklu un cieši samīļoja mani, itkā mēs būtu pazīstamas gadiem. Mazliet apstulbu taču pasmaidiju. Gabriela paņēma somu un ielika to mašīnas bagāžniekā.
Viņa piesēdās pie stūres. Lūks ar mani iekāpa aizmugurē. Mašīna bija ļoti ērta un liela. Es paskatijos uz Lūku.
"Vai varam iegriezties Kates mājās?" Lūks ievaicājās.
"Varam," viņa nopūtās un pasmaidija "tikai uz īsu mirklīti. Mums ir garš ceļš priekšā." Pasmaidiju.
Mēs piebraucām pie manas mājas. Es un Lūks izkāpām.
"Vai tu vēlies lai es eju tev līdz?" viņš izskatijās noraizējies.
"Nevajag." es nomurmināju. Lūks palika stāvot pie mašīnas. Es atvēru durvis. Māja bez visām mantām izskatijās vientuļi tukša. Uzkāpu augšstāvā un iegāju istabā. Šeit bija tikai mēbeles. Piegājusi pie rakstām galda es ar rokām pārbraucu pār tā virsmu. Man sareiba galva. Es negribēju vairs šeit uzkavēties. Es izgāju no istabas un neatskatoties aizvēru durvis. Pār vaigu noritēja asara. Atri to noslauciju džempera piedurknē un nokāpu pa trepēm. Lūks bija ienācis viesistabā.
"Iesim." es nočukstēju piegājusi pie Lūka.
Zināju, ka šeit vairs neatgriezīšos.
