http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes/626933
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-2/627239
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-4/627674
Jontans uzlika plaukstas man uz vaigiem un cieši raudzijās man acīs.
"Tu nedrīksti nevienam uzticēties! Viņi nāks tevi meklēt!" viņš čukstēja "paliec pie Lūka, viņš par tevi parūpēsies"
"Kas notiek?" es biju apstulbusi un neko nesapratu.
"Tu sapratīsi" Jonatans nopūtās "ir vajadzīgs laiks..."
"Man tagad jāiet" viņš tramīgi paraudzijās apkārt un atkal pievērsās manām acīm.
Viņš jau bija pagriezies, lai dotos prom. Es nesapratu kapēc es vispār klausos viņā. Es pat viņu nepazinu. Jonatans atskatijās un centās pasmaidīt.
Es braucu mājās. Līdz ko es biju uzgriezusies uz savas ielas es pievērsu uzmanību savai mājai. Balti krāsotās mājas durvis stāvēja vaļā. Es nolecu no velosipēda un tālāk to stūmu uz mājas pusi. Vai bija atgriezusies mamma? Es ātri piesoļoju pie durvīm, nometusi riteni ātri ieskrēju mājā. Tā bija izvandīta. Itkā kāds būtu kautko izmisīgi meklējies. Es sāku elpot straujāk. Ātri metos uz augšstāvu. Ieskrēju savā istabā. Arī šeit visas mantas bija izmētātas. Mana rakstāmgalda atvilknes bija vaļā. Visi papīri, un grāmatas atradās istabas vidū. Pārlekusi pār mantām, es noskrēju lejā un izgāju no mājas. Tikai tagad pamaniju, ka zālājs ir izbraukāts. Manas acis pārslīdēja pār ielu. Manu uzmanību pievērsa sarkans pleķis trotuāra vidū es ātri pieskrēju pie tā. Mans kuņģis sagriezās, un es domāju ka vemšu. Tās bija asinis. Es saku trīcēt. Vai tas ir saistīts ar to ko teica Jonatans? No lielās asins peļķes uz Lūka mājas pusi stiepās asiņaina svītra. Tāda itkā cietušais būtu centies aizbēgt. Es ar rokām aizsedzu muti. Lūks! Sāku skriet sekojot asins pēdām. Pār maniem vaigiem ritēja asaras. Man bija jāsavācas. Sāku šņukstēt.
"Lūk!" es kliedzu cik stipri spēju.
"Lūk!" es šņukstēju ieraugot vēl vienu asiņainu peļķi Lūka pagalmā. Es turpināju sekot asins pēdām.
Tur jau viņš gulēja, ar plaukstām satvēris krūtis.
"Lūk..." es ievaidējos. Ātri pieskrēju pie viņa un centos viņu atstutēt pret mājas sienu. Viņa acis atvērās. Likās viņš priecājās mani ieraugot. Es pieliecos pie viņa un centos apskatīt brūces. Lūks vaidēja. Viņam sāpēja. Viņu atkal noguldiju un atstutēju viņa galvu sev klēpī.
"Ātrā palīdzība" Lūks ar lūpām izveidoja vārdus. Savās kabatās centos atrast telefonu. Tas bija palicis mājās. Lēni noguldiju Lūka galvu uz zemes.
"Es tulīt būšu atpakaļ" es nočukstēju pie viņa auss un metos skriet.
Ieskrējusi mājās es metos aukšā pa trepēm, pat neievērojot zemē nosmestās mantas. Ātri norāvu no gultas segu cenšoties atrast telefonu. Visur bija mantas tapēc bija gandrīz neiespējami to atrast. Noskrējusi pa trepēm es ieskrēju virtuvē, un uzmeklējusi parasto telefonu es ar drebošiem pirkstiem uzspiedu ātrās palīdzības nummuru.
Izsaukusi ātro palīdzību, es ieskrēju vannas istabā un uzmeklēju pāris dvieļus. Pēc tam iemetos virtuvē un atrāvusi vaļa ledusskapi es paķēru ūdens pudeli. Es skrēju. Pieskrēju pie Lūka un atvieglojumā nopūtos, kad ievēroju ka Lūks vēl elpo. Pieliecos un pārplēsu Lūka kreklu. Tagad viņš varēja elpot brīvāk. Piecēlusi viņu uz vienas rokas ar otru es ātri paklāju dvieli apakšā zem viņa. Otru dvieli es samitrināju ar ūdeni un sāku tīrīt Lūka seju. Viņam kļuva mazliet vieglāk. To varēja redēt viņa sejā. Lūks iekukstējās.
"Kuššš.." es piekļāvu lūpas Lūka pierei.
Es sēdēju traumpunktā. Man bija bail par Lūka dzīvību. Es salecos, kad pie manis pienāca medmāsiņa.
"Tev vajadzētu iejiet dušā, meitenīt" viņa man uzsmaidija.
Es palūkojos uz sevi. Manas kājas bija notripītas asinīm no potītēm līdz gurniem.
"Neuztraucies" māsiņa atkal pasmaidija un apsēdās man blakus "Lūkam bija operācija..." Es salecos. Sāku trīcēt.
Māsiņa uzlika roku man uz pleca un mierinoši paskatijās manī. "Lūkam viss ir kārtībā. Protams viņam priekšā ir garš atveseļošanās proces taču viņš ir spēcīg un ātri vien izveseļosies." Es atvieglojumā pat pasmaidiju.
"Var redzēt ka tev viņš daudz nozīmē" māsiņa man silti uzsmaidija "tu varēsi viņu apraudzīt pēc dušas"
"Nāc" viņa satvēra manu roku un uzlūkoja mani "ganjau atradīsies arī tīras drēbes"
Es jau stāvēju pie palātas durvīm. Satvēru durvju rokturi, un viegli piespiedusi to es atvēru durvis. Es centos būt klusa. Lēni ietipināju palātā. Viņš gulēja gultā pie loga. Sadzirdot mani Lūks atvēra acis. Viņš pasmaidija. Es atri piegāju pie gultas un viegli samīļoju viņu cenšoties neaizskart brūci. Viņš atkal pasmaidija. Es apsēdos uz gultas malas. Lūks kārtīgi aplūkoja mani.
"Kas tev mugurā?" viņš iesmējās.
"Ak.." es pasmaidiju " tās ir slimnīcas drēbes."
"Tu izskaties smieklīgi" Lūks iespurdzās. Pasmaidiju, taču drīz vien smaids no manas sejas izdzisa.
"Kas notika?" Lūks norūpējies ielūkojās manās acīs.
"Kas viņi bija?" es iejautājos "tie kas tev to nodarija?"
"Nāc" viņš man pamāja un atpleta rokas. Es viņu saudzīgi apmīļoju.
"Es tev apsolos visu paskaidrot kad pienāks īstais laiks" viņš maigi iečukstēja man ausī. Mūsu acis sastapās. Lūks viegli noskūpstija mani. Man cauri izgāja silta, patīkama sajūta. Pasmaidiju.
"Mēs sāksim jaunu dzīvi" Lūks man uzsmaidija un atkal samīļoja.
