Pēdējais glābiņš. #910

Drīz beigas, tikai brīdinu. (:

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-8/709783

- Kad tas viss sākās, mana mamma mani uzraudzīja katru brīvo brīdi. Kā jau redzēji, viņa veda mani uz skolu un pēc stundām mani jau gaidīja. Viņa pat zvanīja skolotājiem un jautāja, ko es darīju starpbrīžos, ar ko sēdēju stundās un, ja kaut kad mani pamana ar tevi, tad, lai ziņo un to arī tie stulbie skolotāji darīja. Tad mamma arī mājās man teica, ka nedrīkstu ar tevi tikties, vai runāt, viņa teica, lai tevi vienkārši ignorēju, - Jūlija stāstīja un nekad nenolaida skatienu no manām acīm. Viņa nemelo.

- Es tāpat nesaprotu kāpēc tu izdomāji tagad mani satikt un vēl sasaukt pārējos, - sacīju.

- Nu, - draudzene pakasīja pakausi. - Es aizbēgu no mājām un dzīvoju pie vecmammas, un šī bija mana izdevība tev pateikt patiesību. Un domāju, ka pārējie paskaidros savu rīcību, - viņa paskaidroja.

- Kristapam nebija ko paskaidrot, - sacīju un iesmējos.

- Es jau nezināju kāpēc viņš pārvācās, - Jūlija aizstāvējās.

- Jūs gan jau gribēsiet pārrunāt meiteņu lietas, nevēlos traucēt, - Kristaps teica un piecēlās. Saskatījos ar Jūlija un mēs pasmaidījām. Kristaps nebija mainījies rakstura ziņā.

- Nē, labāk padarīsim kaut ko kopīgi, - sacīju. - Šoreiz iztiksim bez meiteņu sarunām, - Jūlija piekrītoši pamāja. Lūkass piecēlās un padeva man roku, lai varu piecelties. Pasmaidīju, saņēmu to un Lūkass mani pierāva kājās tā, ka atsitos pret viņu. Viegli pasmaidīju un izrāvu savu roku no viņa plaukstas un atkāpos. Jūlija jau bija piecēlusies un ar smīnu uz sejas mūs vēroja.

- Kur iesim? - jautāju un pievērsos Kristapam un Lūkasam, cenzdamās neskatīties uz Jūliju, kura vēl joprojām smīnēja. Gribētu zināt kāpēc.

- Aizejam uz kādu kafejnīcu? - Lūkass jautāja. - Es gribu ēst, - viņš piebilda un uzlika roku uz sava vēdera.

- Tu gribi vēl ēst? Tu tak ēdi mājās un, tad vēl pie manis, - biju šokā. Kā viņam iet iekšā? Puisis paraustīja plecus un man uzsmaidīja. - Resns paliksi, - iebakstīju viņam pa vēderu.

- Tas sāpēja, - puisis sataisīja bēdīgu seju. Aiz manis dzirdēju klusu ķiķināšanu. Pagriezos un ieraudzīju Jūliju, kura centās apklusināt savus klusos smieklus, bet īpaši labi tas neizdodas.

- Jūs abi varat beigt spēlēties viens ar otru? - Jūlija jautāja.

- Kā to saprast? - jautāju.

- Galvenais, ka Lūkass saprata, - Jūlija atteica un plati pasmaidīja. - Rīkojies, puis', - viņa teica, kad Lūkass vēl mierīgi stāvēja man aiz muguras. Pagriezos pret puisi, pasmaidīju un, atkāpusies, gāju caur mežu uz pilsēt. Es sapratu par ko Jūlija runāja, tikai tā nav taisnība. Man nav jūtu pret Lūkasu un viņam nav jūtu pret mani, tas arī viss. Jūlijai laikam rādās halucinācijas.

- Jūs nākat? - saucu un pagriezos pret viņiem. Kristaps ar Jūliju kaut ko teica Lūkasam un skatījās uz viņu ar nicinošu skatienu, bet pārtrauca savu sakāmo un paskatījās uz mani. Viņi pasmaidīja un nāca manā virzienā, aiz viņiem nāca arī Lūkass, kurš izskatījās nedaudz apstulbis.

Saķēru Jūliju aiz rokas, kad viņa gāja man garām, un viņu apstādināju.

- Mēs iesim aiz jums, - sacīju puišiem. Viņi pagāja mums garām. - Ko jūs Lūkasam teicāt? - jautāju, kad sākā iet aiz puišiem.

- Citreiz pateikšu, labi? - draudzene jautāja. Pamāju ar galvu.

- Labi, tagad nopietnāks jautājums. Kāpēc tu aizbēgi no mājām? - jautāju.

- Arī pateikšu citreiz, - Jūlija atteica. Atkal pamāju ar galvu. Tagad no viņas neko neizdabūšu, tāpēc nemaz nelūdzos. Turpinājām iet. Es nezinu kur puiši mūs ved, bet gan jau uz kādu kafejnīcu, jo Lūkass taču grib ēst.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-10/709970

____
Par tām beigām... Njā, es to nedomāju nopietni.