Apaļa jubileja stāstam! Varam iet iedzert, es izmaksāju! :D
Kaut ko tomēr sanāca uzrakstīt un man viens Minons liek rakstīt vēl vienu daļu šodien, tākā vakarā būs arī nākamā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-9/709902
Kaut kā attapos slimnīcas palātā. Neko nesaprotu. Pēdējais, ko atceros ir mana tēva ļaunais smīns, kas mani biedēja. Vai tiešām mans tēvs man nodarīja ko tik traku, ka vajadzēja vest uz slimnīcu? Nu, es zaudēju samaņu, bet ne pirmo reizi. Kas bija savādāk šoreiz? Nekad iepriekš mans tēvs nesauca ātro palīdzību un neveda uz slimnīcu, bet tagad es guļu slimnīcas palātā.
Durvis atvērās un pa tām ienāca Lūkass. Tagad man viss skaidrs. Ne jau mans tēvs iedomājās par slimnīcu, bet gan Lūkass. Kā es par to neiedomājos? Lūkasa smaids pazuda, kad viņš pamanīja manu skatienu.
- Piedod, bet tā vajadzēja, - puisis saprata kāpēc tā skatos. Sakrustoju rokas virs krūtīm un vēroju puisi. Viņš piestūma vienu krēslu pie manas gultas un apsēdās. Gaidīju paskaidrojumus, bet tos tā arī nesaņēmu.
- Tu runāsi? - beidzot jautāju.
- Kas man jāsaka? - Lūkass vaicāja un ieskatījās man acīs, bet es novērsos.
- Nu, kāpēc es tagad esmu slimnīcas palātā? Un, kad es varēšu iet prom, - ierosināju.
- Tu jau vari iet tagad, ja vēlies, - Lūkass atteica, ignorējot pirmo jautājumu, bet tas man vairāk neinteresē. Galvenais, ka es varu iet prom. Man šeit nekad nav paticis uzturēties ilgāk kā nepieciešams.
Izkāpu no gultas un sapratu, ka es vēl esmu savā kleitā, bet kedas stāv pie gultas. Ātri tās uzvilku un paskatījos uz Lūkasu, kurš mierīgi sēdēja un mani vēroja.
- Atā, - noteicu un izgāju no palātas. Gaitenī bija daudz cilvēku un daudzi mani grūstīja, bet es tiku viņiem visiem cauri, līdz izejai. Izgāju no slimnīcas un ieelpoju svaigo gaisu. Labi, ka ārā ir silts, savādāk man kleitā būtu auksti.
Lēnām gāju pa ielu, garām visiem cilvēkiem, kuri jau ir pieraduši pie mana izskata un nepievērsa man uzmanību. Vāji pasmaidīju un man kāds no aizmugures apķērās ap kaklu.
- Čau, dūdiņ, - Jūlija iesaucās, pievēršot apkārtējo skatienus.
- Nebļausties, - smejoties aizrādīju.
- Lai viņi blenž, kas ta man, - draudzene sacīja, atlaida mani un mēs gājām tālāk.
- Kur mēs ejam? - Jūlija iejautājās, kad kādu laiku gājām klusēdamas.
- Man vajadzētu aiziet mājās pārģērbties, - atteicu un norādīju uz kleitu, uz kuras bija daži asins pleķi. Fui, pretīgi. Man nemaz nepatīk asinis. Ārsts noteikti nākotnē nebūšu, nekas es nebūšu, jo naudas skolai jau man nav un nebūs, lai arī kur es strādātu man nepietiks.
- Tu nekādā gadījumā tagad mājās neiesi, - Jūlija strikti sacīja.
- Kāpēc? - jautāju un paskatījos uz meiteni.
- Jo es redzēju kā Oļegs iegāja mājā un negribu, lai tev atkal sāp, - draudzene atteica.
- Tāpat tas notiks, - noteicu.
- Zinu, bet šodien tu paliksi pie manis, tāpēc šodien tikai jautrība, nekas cits, sarunāts? - Jūlija skatījās man tieši acīs. Un es domāju, ka starp mums nekas nebūs kā agrāk, bet izrādās, ka ir tieši tāpat. Mēs joprojām esam labākās draudzenes, kuras darīs jebko viena priekš otras.
- Bet man likās, ka tu aizbēgi no mājām, - ieminējos.
- Jā, bet mamma nedēļu nebūs mājās, - Jūlija paraustīja plecus.
- Kur tad viņa nedēļu būs? - jautāju.
- It kā kaut kādā komandējumā, bet neesmu pārliecināta, - draudzene atbildēja un no kabatas izvilka telefonu. Viņa kaut ko tur spaidīja un tad atkal pievērsās man.
- Bet kā ar drēbēm? - vaicāju. Man taču nevienas Jūlijas drēbes neder, nevarēšu aizņemties.
- Man joprojām mājās ir dažas tavas drēbes, kuras tu aizmirsi, vai arī es paņēmu, - draudzene pasmaidīja un ieķērās man elkonī. - Ejam, tevi tur gaida pārsteigums, - viņa viltīgi sacīja. Nezinu, kas par pārsteigumu, bet man nedaudz bail. Iesmējos un mēs gājām pie Jūlijas un mana pārsteiguma.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-11/710379
