Pēdējais glābiņš. #87

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-7/709647

Apjukusi stāvēju savu draugu, tagad jau paziņu, priekšā. Skatījos no vienas sejas uz otru. Visi smaidīja, tikai ne pa īstam, tā vismaz izskatās. Jūlija pirmā pakāpās uz priekšu. Viņa izskatījās tāpat kā agrāk, tie paši ogļu melnie, pusgarie mati, kuri vienmēr lokās krita pār pleciem, tās pašas brūnās acis, kuras tagad jau bija daudz nopietnākas.

Viņa nedroši nāca man tuvāk un cieši apskāva. Ko? Viņa mani ignorēja, kad mans tēvs mani sāka sist, tagad viņa mani apskauj. Nē, tas nav pareizi. Atgrūdu meiteni no sevis, ignorēdama viņas šņukstus.

- Tu mani ignorēji, kad man visvairāk vajadzēja draugus, - aprāvos, kad ieraudzīju asaras, kuras slīdēja pār viņas vaigiem. - Ak, Jūlij, neraudi, lūdzu, - lūdzu meitenei. Viņa zin, ka es vienmēr sāku raudāt viņai līdzi. Vai viņa cenšas mani iežēlināt? Nu, ja tā, tad tas neizdosies.

- Es nevaru, - Jūlija atteica un asaras sāka straujāk plūst viņai pār vaigiem. Es tiešām gribēju viņai raudāt līdzi, kā agrāk, bet es to nedarīšu, vismaz nevēlos to darīt. - Piedod, es tiešām nebūtu to darījusi, ja mana mamma to neliktu, viņa man aizliedza ar tevi kontaktēties, - nomierinājusies, meitene sacīja un atkal izplūda asarās.

Es aizgriezos, jo gandrīz sāku raudāt. Vecie ieradumi nav pazuduši, es sāku šņukstēt un tad asaras parādījās. Nedaudz iesmējusies pagriezos atpakaļ pret Jūliju, arī viņa iesmējās, kad ieraudzīja manas asaras un atkal mani cieši apskāva. Saspiedu meiteni tikpat cieši, kā viņa mani.

Abas nomierinājāmies, noslaucījām asaras un es pievērsos pārējiem. Jūlija stāvēja man blakus, viņa bija garāka nekā agrāk. Tad jau viņa bija gara, tagad vēl garāka, bet es jau arī esmu paaugusies, bet viņu nepanākšu, tas jau ir skaidrs.

Paskatījos uz Kristapu, kurš bija ataudzējis garākus matus. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, puisim bija nodzīti viņa gaiši brūnie mati, bet tagad tie nedaudz izspūruši stāvēja uz galvas. Šādi izskatās daudz labāk.

Viņš ir vienīgais, kurš mani neignorēja, viņš tikai pārvācās ar savu ģimeni uz citu pilsētu, jo viņa vecākiem tur piedāvāja labāku darbu. Bet pirms viņš pārvācās, puisis bija vienīgais, kurš mani aizstāvēja mana tēva priekšā. Kad viņš pārvācās mēs uzturējām sakarus, līdz man atņēma arī telefonu.

Viņš uzreiz pienāca man klāt un mani saspieda tā, ka paelpot bija grūti. Iesmējos un viņš mani atlaida.

- Piedod, man vienkārši pietrūka tevis, sīkā, - viņš sabužināja manus matus. Mums bija māsas un brāļa attiecības, ja tā to var saukt.

- Man tevis arī, milzi, - iedunkāju viņu. Viņš ir galvastiesu garāks par mani, tāpēc milzis un tā ir bijis vienmēr un būs arī turpmāk. Nākamais cilvēks, kas mani gribēja apskaut bija Sandis - mans bijušais puisis, es uzreiz viņu atgrūdu un ieķēros Kristapa rokā. Man vajadzēja atbalstu šajā brīdī.

Sandis mani pameta, tikai tāpēc, ka dēļ Oļega, es izskatījos drausmīgi. Sandis teica, ka nevarot būt kopā ar meiteni, kurai vienmēr ir uzsista acs, jo visi tad padomāšot, ka viņš mani sit. Es tiešām biju sagrauta, bet ar laiku to aizmirsu, man bija citas problēmas.

- Eu, nu, Nat, es mīlu tevi, - Sandis teica un nāca man tuvāk. Saspiedu Kristapa roku, viņš saprata mājienu un pakāpās pretī Sandim.

- Lasies, Krūmiņ, - Kristaps nikns teica. Sandis paskatījās uz mani, cenšoties sastapt manu skatienu, bet es novērsos un vēroju koku galotnes, kuras viegli šūpojās.

Sandis kaut ko murminādams pagriezās un aizgāja. Atviegloti nopūtos un atlaidu Kristapa roku. Nu, no sešiem esam palikuši tikai pieci. Es piedevu Jūlijai, jo tas, ka viņas mamma neļāva ar mani kontaktēties ir saprotami, es jau no sākta gala viņai nepatiku, un tad vēl viss ar manu tēvu. Man nebija par ko piedot Kristapam, tā nebija viņa vaina, ka viņam bija jāpārvācas.

Es tikai nezinu, ko man tagad teiks Elīna un Māris. Es viņus redzēju gandrīz katru dienu, bet visu laiku, kad gāju garām, viņi tikai šķībi uz mani paskatījās un aizgāja.

- Nataša... - Māris iesāka ko teikt, bet es viņu pārtraucu.

- Liekat man mieru, - sacīju, pagriezos un gāju atpakaļ uz upi. Man vajadzēja atvēsināties. Pie upes redzēju Lūkasu, kurš sēdēja uz akmens un skatījās savā atspulgā.

- Čau, - sveicināju viņu. Puisis pagriezās pret mani un pasmaidīja. - Nenobiedēju tevi? - jautāju.

- Nē, es dzirdēju kā tu nāc, - Lūkass atteica un piecēlās.

- Kā tu viņus atradi? - jautāju. Es tiešām gribētu zināt, kā viņš zināja par maniem draugiem un, kā viņš viņus atrada, un piedabūja atnākt.

- Lai Jūlija tev pastāsta, jo tā bija viņas ideja, es tikai palīdzēju, - Lūkass atteica un paskatījās man aiz muguras. Pagriezos un ieraudzīju Jūliju un Kristapu.

Visi apsēdāmies turpat netālu uz zemes un es gaidīju, ko Jūlija man stāstīs. Tas varētu būt interesanti, gribētos zināt, kāpēc viņa tik pēkšņi gribēja ar mani satikties.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-9/709902