http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-6/709589
- Stāsti, - Lūkass mudināja, kad es skatījos uz viņu un klusēju. Pavēru muti, bet vārdi nenāca pa to ārā. Nopūtos un nodūru skatienu. Kāpēc man ir tik grūti to visu pastāstīt? Tas nav nekas īpašs, vajadzētu būt vieglāk to pastāstīt.
- Pirms gandrīz diviem gadiem nomira mana mamma. Viņa iekļuva avārījā, kad brauca man pakaļ uz skolu. Viņa bija pati labākā mamma, - pasmaidīju un acīs saskrēja asaras, atceroties par mammu, kura mani vienmēr atbalstīja, lai arī ko es izdarīju, labu vai sliktu, viņa vienmēr bija blakus.
- Es gribēju, lai stāsti par to, kāpēc tevi mājās dauza, - Lūkass sacīja. Es ignorēju viņa teikto, jo tāpat līdz tam esam nonākuši.
- Es to uzzināju tikai tad, kad aizgāju mājās ar kājām, jo mammu tā arī nesagaidīju. Mājās es ieraudzīju savu tēvu ar viskija pudeli rokās, uz zemes bija sašķīdušas pudeles, viņam apkārt vēl stāvēja dažādi alkoholiskie dzērieni - tukšas un pilnas pudeles, - nedaudz pacēlu galvu un paskatījos uz Lūkasu, kurš uzmanīgi klausījās manis teiktajā. - Viņš mani ieraudzījis cēlās kājās un streipuļodams man tuvojās. Viņš sāka bļaut, ka tā ir mana vaina, ka mamma nomira un tad pirmo reizi man iesita. Viņš teica, ja mammai nevajadzētu man braukt pakaļ, tad viņa tagad būtu dzīva un mēs ēstu kopīgas vakariņas smejoties, runājot par visu un neko. Viņš vēl sacīja, ka man vajadzētu just kā sāpēja viņai, kad otra mašīna ietriecās viņas mašīnas sānā. Un kā viņai sāpēja pirms viņa nomira, tikai tēvs negibēja, lai mirstu, viņš teica, ka sāpes tagad es jutīšot katru dienu, bet ne tādas kā mamma. Viņš gribēja, lai saprotu, ka es pie tā esmu vainīga. Kad viņš man to visu teica, es sapratu, ka tiešām esmu vainīga. Ja es nebūtu nokavējusi autobusu, tad mamma vēl būtu dzīva, - skatījos uz savām rokām. - Mans tēvs mani sit tikai tāpēc, ka es esmu vainīga mammas nāvē. - pabeidzu.
- Tā taču nav tava vaina. Tavs tēvs vienkārši ir galīgi ķerts, - Lūkass nedaudz nikns sacīja. - Bet man žēl par tavu mammu, - puisis mani apķēra. Atkal es sastingusi sēdēju viņa apskāvienā. Nu jau es zinu, kas man būtu jādara, bet es to nevaru izdarīt.
- Tā ir mana vaina, - nomurmināju. Normāli cilvēki tagad lietu asaras, bet es to nedaru, laikam neesmu normāla.
- Nav gan, - Lūkass stingri noteica un mani atbrīvoja no savām skavām. - Labi, mums tagad jāmaina tēma, - viņš sacīja. - Uzlabosim drūmo gaistoni, -Lūkass sacīja un nākamajā mirklī es biju ūdenī. Piecēlos kājās un izlīdu no ūdens. Lūkass stāvēja uz akmens un smējās. Kamēr viņš mani neredzēja, pielavījos puisim no mugurpuses un pagrūdu. Šoreiz es biju tā, kas smējās.
Lūkass viltīgi smīnot man tuvojās. Vēl smejoties, lēnām kāpos atpakaļ, līdz ar muguru ietriecos kokā. Lūkass bija viena soļa attālumā, man nebija jēgas pat bēgt tālāk, ja arī to varētu.
Puisis man pienāca pavisam klāt. Viņš uzlika rokas man uz gurniem un pievilka sev klāt. Lūkass liecās tuvāk un tuvāk, bet nenotika tas, ko domāju. Lūkass iesmējās un mani pārmeta sev pār plecu.
- Laid mani zemē, - iespiedzos un ar dūrēm dauzīju viņa muguru. Neizskatījās, ka tas viņu ietekmētu. Puisis svilpojot mani nesa uz ūdeni.
- Laid, - spiedzu un turpināju sist, kaut no tā nebija nekādas jēgas. Nopūtos un pārtraucu.
- Padevies, ja? - Lūkass iesmējās.
- Ja, padevos, - noburkšķēju. - Un, ko tad tu darīsi tagad? - jautāju.
- Šo, - Lūkass atteica un atkal jau es biju ūdenī.
- Idiots, no tā nebija jēgas, es tāpat biju slapja, - murmināju, kad biju uzlīdusi uz kāda liela akmens un vēroju kā Lūkass peldas.
Vāji pasmaidīju, jo atcerējos par ko runājām un pie reizes labās atmiņas par savu mammu. Viņa man bija labākā drauga vietā.
- Nata, - Lūkass vicināja roku priekšā manai sejai un es samirkšķināju acis. - Par ko domāji? - viņš jautāja un apsēdās man blakus.
- Mammu, - īsi atbildēju.
- Lūkass? - sauca puiša balss.
- Jā, - Lūkass piecēlās un atsaucās. Viņš pamāja man nezināmajam puisim un es, pierāvusi kājas sev klāt, tās apķēru un galvu noliku uz tām.
- Es tūlīt būšu atpakaļ, - Lūkass iečuksēja man ausī un pazuda. Dzirdēju kā viņš peld atpakaļ uz krastu. Dzirdēju arī klusu murmināšanu un tad tikai putnus un mazo, silto vēju, kas svilpoja gar ausīm.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-8/709783
