http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-5/709416
Atvēru tēva istabas durvis. Tur jau viņš bija, gulēja savā gultā, labi - negulēja, bija bezsamaņā. Gan jau Lūkass bija atstiepis viņu uz istabu. Paskatījos apkārt šai istabai, bet Lūkasu neredzēju, tāpat kā citās istabās, kuras pārbaudīju.
- Lūkass, - iesaucos, cerot uz atbildi, bet tādu nesaņēmu. Nopūtos un izgāju no Oļega istabas. Lēnām gāju uz virtuvi, kur varbūt atradīšu ko ēdamu, bet par to es šaubos, jo neliekas, ka mans tēvs ir gājis uz darbu, kur nu vēl veikalu. Tikai es nesaprotu, ko viņš visu dienu dara. Sēž mājās? Iet dzert kaut kur? Atbildi jau nu es neuzzināšu.
- Lūkass? Ko tu te dari? - ieraudzīju puisi stāvam pie plīts un kaut ko gatavojam.
- Jums mājās nav gandrīz nekā ēdama, ja nezināji, - viņš sacīja. - Bet es atradu makaronu paku un sagatavoju tev pusdienas, jo tu aizbēgi iepriekšējā reizē, kad bijām pie manis, - viņš paraustīja plecus un uzlika uz šķīvja makaronus ar gaļu. Kur viņš gaļu vēl dabūja?
- Mums mājās bija gaļa? - jautāju un paskatījos uz puisi.
- Jā, tu taču neiebilsti, ka es līdu jūsu ledusskapī, vai ne? - Lūkass nedroši jautāja.
- Tas nekas, - atteicu. - Tu taču arī ēdīsi? - jautāju.
- Nē, es jau mājās paēdu, - Lūkass atbildēja un pasmaidīja.
- Tu ēdīsi un nekādas atrunas, - atdarināju Lūkasa mammas balsi.
- Labi, labi, mammu, - puisis sacīja un ielika makaronus arī sev, piesēdās pie galda un gaidīja, kad to darīšu arī es. Apsēdos pretī puisim un sāku ēst.
- Kad tu man visu pastāstīsi? - Lūkass ierunājās, atgādinot man par apsolīto sarunu.
- Kaut kad, - atteicu. - Bet tagad vienkārši ēd, labi? Par to pagaidām nerunāsim, - sacīju. Lūkass pamāja ar galvu un ielika izlietnē tukšo šķīvi. Piecēlos un izdarīju to pašu ar savējos.
- Starpcitu, tu izskaties apburoši, - Lūkass izteica komplimentu un piemiedza ar aci. Nedaudz nosarku, jo neviens nekad neizsaka tādus komplimentus man.
- Paldies, - pasmaidīju. - Ejam? - pajautāju un jau gāju durvju virzienā. Vēlos ātrāk tikt prom no šīs mājas. Oļegs varētu drīz pamosties un tad nebūtu labi trāpīties viņam acīs.
- Ejam, bet kur? - Lūkass jautāja un mēs izgājām no mājas.
- Kaut kur, - paraustīju plecus. Acīs spīdēja saule, tāpēc tās samiedzu un pagriezos pret puisi.
- Uz parku? - viņš ierosināja.
- Pārāk daudz cilvēku, - atteicu.
- Mežu? Tur nav neviena, ja neskaita meža dzīvniekus, - Lūkass sacīja. Pamāju ar galvu un, novērsusies, gāju uz priekšu. Jutu kā Lūkass apliek roku man apkārt. Nesaprašanā paskatījos uz viņu, bet Lūkass skatienu ignorēja un smaidīja. Man netraucē viņa roka, bet es nevēlos to sev apkārt.
Noņēmu to nost un sāku iet mazliet ātrāk. Pa ielu gāja daudz cilvēku, vairāk nekā gaidīju. Viņi uzkrītoši mani nopētīja, bet es turpināju iet ar augsti paceltu galvu. Man vienalga, ko viņi domā, šī ir pirmā reize kad viņi mani redz un varētu būt arī pēdējā, jo viņi nav no šejienes, tā vismaz izskatās.
- Sāc stāstīt, - līdzko tikām pie upes, Lūkass atkal ierunājās. Nopūtos un, novilkusi apavus, apsēdos uz tā paša akmens, uz kura sēdēju pirmajā reizē, un iemērcu kājas ūdenī. Es negribu stāstīt, bet to vajadzētu izdarīt. Es klusēju un Lūkass apsēdās man blakus.
Man tas jādara. Kādam tas ir jāizstāsta, bet es negribu. Sāku knibināties gar kleitas malu un domāju kā iesākt stāstīt. Laikam jāsāk no paša sākuma. Atkal nopūtos un pagriezos pret Lūkasu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-7/709647
