http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-4/709189
Visu ceļu uz mājām es uztraukta knibinājos gar savu džemperi. Man bail, pirmo reizi man ir bail doties mājās. Tas nav tāpēc, ka tēvs mani sitīs, tas ir dēļ Lūkasa. Ja nu Oļegs iedomājas sist arī viņam? Tā taču skaitītos mana vaina, jo tā ir mana māja, mans tēvs. Ko Lūkasa mamma padomās, ja viņas dēls atnāks mājās ar uzsistu aci, vai kādu zilumu citur, vai lauztu degunu? Visa vaina būs nogāzta uz mani, kaut gan es nemaz negribēju, lai Lūkass nāk, un joprojām domāju, ka tā nav laba doma.
Nonācām līdz manai mājai, Lūkass apstājās un ar pavērtu muti uz to skatījās. Nu jā, viņa māja ir uz pusi mazāka. Un viņš varbūt domāja, ka dzīvoju kādā graustā. Nebūtu par to pārsteigta, jo mēs taču iepazināmies mežā, kur viņš mani pamodināja. Nekāds labais iespaids noteikti tas nebija.
- Kaut ko tādu negaidīji, ja? - jautāju. Puisis noraidoši papurināja galvu. - Labi, es eju iekšā, tu vari te stāvēt un gaidīt, - sacīju un sāku ātri soļot mājas virzienā. Lūdzu, nenāc, lūdzu, nenāc. Manas lūgšanās bija veltas, jo pēc minūtes jau dzirdēju soļus aiz sevis.
Nopūtos un atvēru mājas durvis. Pretī jau stāvēja Oļegs, kurš, protams, nebija labā garastāvoklī, kā vienmēr.
- Kas tas par ķēmu? - viņš izsmejoši un dusmīgi jautāja.
- Ak, tad tu spoguli atradi, ja? - pasmēju.
- Tu sīkā, draņķe, - tēvs iebļāvās un trieca negaidītu, vai tomēr gaidītu, sitienu man pa vēderu. Sarāvos čokurā uz zemes. Ak Dievs, kā tas sāpēja! Es to kuces dēlu reiz atspārdīšu, lai viņš zin kā es tagad jūtos. Man vienalga, ja viņš tad būs vecs onka, es to izdarīšu. It kā pie sāpēm esmu pieradusi, tā ir, bet šis sitiens tiešām, nenormāli sāpēja.
Nemaz nepamanīju, ka biju cieši aizžmiegusi acis. Lēnām tās pavēru un man pretī uz zemes ieraudzīju Oļegu. Ko? Paskatījos augstāk un ieraudzīju Lūkasu. Neizskatījās, ka viņš bija baigi traumēts, tikai pa degunu tecēja asinis.
Lēnām, ignorējot sāpes vēderā, piecēlos kājās. Nevaru jau vienmēr tupēt uz zemes. Tas taču neko nedos. Turot roku pie vēdera, piegāju pie Lūkasa. Viņš ar roku noslaucīja asinis, par ko es saviebos. Nē, nu, fui, pretīgi.
- Kāpēc tu to izdarīji? - norādīju uz zemē gulošo tēvu, kurš laikam ir bezsamaņā. Vismaz elpo, savādāk būtu liekas problēmas.
- Es nevarēju viņam ļaut tevi sist, - puisis nobrauca ar roku gar manu vaigu un ieskatījās man acīs. Lūkasa acīs es nespēju neko salasīt, sasodīts. Centos, bet nevarēju.
- Viņš to dara vienmēr, katru dienu, tas, ka tu viņu šodien piekāvi līdz bezsamaņai, neko nemainīs, - sacīju un novērsos.
- Varbūt vairs nesitīs, jo būs bail, - Lūkass nesaprata, ka nekas neaptur manu tēvu no manis sišanas. Man tak kādreiz bija draugi, arī puiši, kuri izdarīja to pašu, ko Lūkass, bet nekas nemainījās. Viņš turpināja mani sist, dažreiz pat trakāk, kā citreiz. Ir gadījies, ka viņš sit līdz bezsamaņai, tikai tas bija agrāk. Tagad es atnāku mājās, tikai, lai pārģērbtos, ieietu dušā un pagulētu. Neko vairāk es nevaru te darīt. Dažreiz mājās ir kas ēdams, tad gan vēl paēdu, bet tas ir reti, ļoti reti.
- Ai, aizmirsti. Nāc, tev vajadzētu nomazgāt asinis, - vēl turēdama roku pie vēdera sacīju un gāju uz pirmā stāva vannasistabu. Lūkass sekoja, vēl nicinoši uzlūkojot Oļegu.
Attaisīju vannasistabas durvis. Lūkass iegāja iekšā, durvis atstādams vaļā.
- Ja kas, es būšu augšā, - sacīju un uzskrēju augšā uz savu istabu. Atvēru istabas durvis un atkal ieraudīju tik labi pazīstamo istabu, kurā varu uzturēties tik ļoti reti. Kaut gan nekas nebija mainījies, kaut kas liekas savādāks. Paskatījos apkārt, bet neko dīvainu nepamanīju.
Istabai vēl ir tās pašas zaļās, apzīmētās sienas, divguļamā, mīkstā gulta, kurai katrā pusē ir logs un mazs naktsgaldiņš, uz kuriem stāv lampas. Pa labi, pie sienas liels, pustukšs, tumša koka skapis. Otrpus istabai ir rakstāmgalds, uz kura stāv divas ierāmētas bildes. Vienā esmu es un mamma, bet otrā kopbilde ar vecajiem draugiem, kuri tagad mani ignorē. Interesanti, kā viņiem iet?!
Kā jau man likās, istabā nekas nav mainījies, tikai tāpat ir tā dīvainā sajūta. Piegāju pie skapja un to atvēru. Man drīz nebūs ko vilkt, būs jāieliek veļasmašīnā drēbes, kaut gan kāda jēga, ja mājās pulvera nav.
Nebija nevienas tīras bikses, vai šorti, tikai kleitas un svārki. Nevēlos vilkt ne svārkus, ne kleitu, bet izvēles nav. Aizvēru acis un pastiepu roku, lai paņemtu kādu apģērba gabalu. Nav jāuztraucas, ka izvilkšu kādus neglītus svārkus, vai kleitu, manā skapī, it kā, nav neglītu drēbju, jo visas bija pirkusi mamma.
Atvēru acis un paskatījos uz izvilkto, dzelteno kleitiņu, kura sniedzas līdz celītim. Tā bija vienkārša, tas ir viens pluss. Paraustīju plecus un to uzvilku. Varētu būt normāli. Ai, kādreiz jau var uzvilkt kleitu.
Nopūtos un izgāju no istabas. Gāju lejā pa kāpnēm, līdz pat ārdurvīm, no kurām netālu vajadzētu būt manam tēvam. Paskatījos apkārt, bet viņu nekur neredzēju. Kas pie velna? Ieskrēju vannasistabā, Lūkasa arī nav. Kat kas nav labi. Kur viņi ir?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-6/709589
