Gandrīz aizmigu rakstot, tāpēc varbūt ir īsāka, nekā parasti, bet nekā maz tur nav 575 vārdi. ;D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-24/714133
Apsēdos uz kāda paliela akmens upes krastā un pievilku kājas sev klāt. Tās apķēru un atstutēju galvu pret ceļiem. Es nesaprotu kāpēs es vienmēr atnāku šeit, kad man vajag padomāt, vai no kaut kā, vai kāda jāizbēg. Šoreiz, lai padomātu.
Pacēlu galvu un man acīs iespīdēja spožā saule, tāpēc aizgriezos ar muguru pret to. Atnācu, lai padomātu par visu, bet šobrīd man nekas nenāk prātā. Varētu domāt par Lūkasu, par to, ka viņš it kā ir mans brālēns, bet tomēr nav asins radinieks. Bet galvā viņš man skaitās brālēns. Es esmu kopā ar savu brālēnu, jopcik. Man vajadzētu viņam pateikt, ka viņa mamma ir mana tante, mammas māsa un viņš skaitās mans brālēns. Es viņam neko neteikšu par to, ka viņš ir adoptēts. Tas ir jāsaka Annai.
Nopūtos, nolīdu no akmens, atgūlos zālē un aizvēru acis. Tagad gan man ir par ko domāt. Es gribu domāt par Lūkasu, par mūsu kopā pavadītajiem brīžiem. Es vēlos to atcerēties, es to atceros un nekad negribu aizmirst. Es nedomāju, ka spēšu būt ar viņu kopā pēc visa, ko uzzināju. Varbūt viņš jau zināja, ka Anna ir mana tante, varbūt zināja to, ka ir adoptēts. Lai nu kā tur nebūtu, man ar viņu jāšķiras un es to izdarīšu.
Es nesaprotu, kāpēc Annai vajadzēja kaut ko tādu noklusēt no manis. Tas taču ir tik svarīgi. Es nepazinu nevienu savu radinieku, domāju, ka man tādu nav, neskaitot manu tēvu, kuru es vairāk uzskatīju par dzīvnieku. Viņa zināja, ka mamma ir dzīva un noteikti zināja viņas atrašanās vietu, bet, nē, viņai nelikās nepieciešams man ko tādu teikt.
Asaras izlauzās ārā un slīdēja no acu kaktiņiem, pāri deniņiem uz leju un iekrita matos, vai zālē.
Mamma. Kā viņa varēja to man nodarīt? Es taču domāju, ka viņa ir mirusi, es domāju, ka man vairs neviena nav, izņemot Oļegu, kuram es biju kā boksa maiss, ne meita. Viņa slēpās no manis, no visiem. Bet es nesaprotu. Es biju viņas palātā, dienā - brīdī, kad viņa nomira, aparāti pīkstēja, viņas seja bāla, medmāsas, ārsti. Viņa bija mirusi, viņa neelpoja, sirds nesitās viņas krūtīs. Kā viņa tagad var būt dzīva?
Dzirdēju kā nokrakšķt zars un pielecu sēdus. Noslaucīju asaras un piecēlos kājās. Pagriezos pret virzienu, no kuras dzirdēju krakšķi un ieraudzīju cilvēku. Pa šo gabalu nevarēju saskatīt, vai cilvēks ir sieviete, vai vīrietis, bet tad ieraudzīju pagarus matus noplīvojam un sapratu, ka tā ir sieviete, vai meitene.
Viņa nāca man tuvāk un es sapratu, ka tā ir mana mamma. Aizkaitināti nopūtos un apsēdos uz zemes. Mamma nāca man tuvāk, līdz apstājās pie manis. Paceļu skatienu pret viņas seju, lai nav jāskatās uz viņas kājām.
-Nu?- jautāju. Sieviete nopūtās un piekārtojusi kleitu apsēdās uz kāda celma, kuru nekad nebiju ievērojusi. Viņa sakrustoja kājās un skatījās uz mani.
-Es atnācu parunāt,- vna sacīja un es paraustu plecus.
-Runā,- atsaku. - Es taču nekur nebēgu un klausos,- noteicu.
-Tev nemaz neinteresē kā es tevi atradu,- viņa secināja, jo par to nebiju jautājusi.
-Neinteresē gan,- vienaldzīgi atbildēju un, sakrustojusi rokas aiz galvas, apgūlos zālē un aizvēru acis.
-Labi, tad ķeršos pie lietas,- Katrīna nopūtusies teica. Pagriezu galvu pret viņu. Izskatās, ka viņa nervozē, jo visu laiku knibina nagus. Es tikai pasmīnēju un aizgriezu galvu.
-Nu, aiziet, es uzmanīgi klausīšos,- sacīju joprojām smīnēdama. Izturos vēsi, vai pat dīvaini, kaut gan iekšēji gandrīz vai raudu. Gulēju zālē, cīnījos ar asarām un gaidīju mātes sakāmo.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-26/715001
