http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-23/713836
Pastāstīju mammai, vai pareizāk - viņas kapam, par to sievieti no slimnīcas. Es gaidīju kādu atbildi, pat nezinu kāpēc, bet es gaidīju un gaidīju. Nosēdēju tur klusēdama un vērdamās uz mazo kapakmeni kādu stundu, kad sadzirdēju soļus.
Pagriezu galvu uz to pusi, no kuras dzirdēju nākam soļus un, ieraugot kādu puisi, aizgriezos. Turpināju skatīties uz savas mammas kapu. Soļi tuvojās, bet es nepagriezos pret puisi. Es viņu nepazīstu un viņš tāpat paies garām. Man bija taisnība, puisis lēnām pasoļoja man garām.
Turpināju skatīties uz mammas kapu. Es gaidīju atbildi, kuru nesaņemšu, bet man tā ir vajadzīga. Tiešām ir vajadzīga. Es gribu zināt, ko man tagad darīt. Es varētu aiziet ar viņu aprunāties, bet no sākuma man tā sieviete būtu jāatrod.
Bet es arī varētu par to nedomāt, vismaz censties par to nedomāt. Es zinu, ka mana mamma ir mirusi un tā sieviete ir vienkārša garāmgājēja, kuru nepazīstu ne es, ne mamma, ne mans tēvs.
-Nataša, - kāds mani uzrunāja. Kāpēc tā balss likās tik pazīstama? Pazīstama, bet sen nedzirdēta. Es nepagriezos, es pat neizkustējos. Tikai sēdēju un truli blenzu uz akmeni.
-Tu mani dzirdi? - balss stingri jautāja, tas lika man nedaudz noraustīties, bet es tik un tā nepagriezos. Es turpināju sēdēt uz soliņa. Cilvēks uzlika roku man uz pleca un es pacēlu galvu. Lūkasa mamma - Anna, vērās man acīs ar skumju skatienu. Sapratu, ka tā nebija viņas balss, kura mani uzrunāja. Es neuzdrošinājos apgriezties un paskatīties, vai kāds nestāv man aiz muguras. Nolaidu skatienu no Annas un pabīdījos, lai viņai ir vieta uz mazā soliņa. Viņa apsēdās man blakus, saņēma manu plaukstu un to paspieda.
Atkal jau vēros akmenī uz kura ir mammas vārds - Katrīna Rozonova un zem vārda divi datumi uz kuriem es nemaz neskatījos. Paskatījos uz Annu, kura vēroja kapu.
-Man tev vajadzētu kaut ko pastāstīt, - viņa ierunājās un pagrieza seju pret mani, bet es novērsos.
-Stāsti, es klausos, - atteicu. Izrāvu savu roku no Annas rokas un abas rokas turēju sev klēpī. Skatījos uz tām, lai nav jāskatās kur citur. Ja skatīšos uz kapu es gribēšu raudāt, vai vienkārši jautāt jautājumus uz kuriem atbildes nesaņemšu. Annai acīs arī skatīties nevēlējos, tās bija tādas pašas kā mammai, Anna pati man viņu atgādināja.
Pacēlu galvu un tālumā redzēju to nepazīstamo puisi, viņš stāvēja ar puķēm rokās un es redzēju kā virinās viņa mute, tātaad viņš kaut ko saka, tikai no šejienes to nevar dzirdēt.
-Nataša, es esmu Katjas māsa, - viņa teica un es šokā ieplestām acīm un pavērtu muti uz viņu paskatījos. Es, protams, saredzēju līdzību un kaut kur dziļi sevī to zināju, tikai tagad, kad dzirdu kādu to sakām skaļi, es negribēju ticēt, es neticēju. Tomēr viena lieta lika man justies dīvaini.
Dīvaini ir tas, ka es esmu kopā ar savu brālēnu.
-Neuztraucies, Lūkass nav tavs brālēns, - viņa sacīja un aplika roku man ap pleciem. -Es viņu adoptēju, - Anna klusi piebilda. Tas nekādi mani neiespaidoja. Man tagad ir tāda dīvaina sajūta.
-Tātad, mēs neesam asins radinieki, ja? - jautāju skatoties tieši Annai acīs. Sieviete pamāja ar galvu. Vismaz tas ir noskaidrots. -Kāpēc tu uzreiz neteici, ka esi mammas māsa, mana tante? - jautāju.
-Tas ir sarežģīti, Natiņ, - viņa atbildēja. Iesauka. Tā iesauka ir kaut kur dzirdēta. Kaut kur, tikai es neatceros. -Bet tas nav mans darbs to stāstīt. Tas ir jāstāsta Katjai, - viņa noteica.
-Ko? Bet viņa ir mirusi, - apjukusi teicu, bet tad atcerējos par to sievieti, kura izskatās pēc manas mammas. Anna pavērās man pār plecu un es nedroši izdarīju to pašu. Tur viņa stāvēja. Dažu metru attālumā un mūs vēroja no malas. Acīs jau atkal sariesās asaras. Viņa ir dzīva! Bet kā? Tas taču nav iespējams, bet te viņa stāv - dzīva, ne mirusi.
Pagriezos atpakaļ pret kapu, kurā man likās, ka guļ mana māte. Jutu, ka Annas roka pazūd un viņa aiziet. Pagriezu galvu uz vietu, kur viņa bija sēdējusi, tikai tagad es skatījos uz savu mammu, ne Annu.
Asaras sāka tecēt. Tās lēnām slīdēja pār vaigiem, bet tās nenoslaucīju. Mamma. Viņa uz mani skatījās ar mīlestību. Viņa mazliet pasmaidīja un ar roku noslaucīja manas asaras. Arī es pasmaidīju.
-Mammu, - čukstus sacīju. Sieviete mani pievilka sev klāt un cieši apskāva.-Es nespēju tam noticēt, - teicu. -Kāpēc visi man meloja? Kāpēc tu man meloji, pameti mani, kāpēc? - jautāju un atrāvos no viņas skavām. No prieka par to, ka mana mamma tomēr nav mirusi, vairs nebija ne miņas. Tagad bija dusmas, vai arī kaut kas cits? Tur ir kāds jūtu sajaukums, pār kurām valdīja dusmas. To bija visvairāk.
-Nataša, - mamma centās saņemt manu roku, bet es to izrāvu no viņas tvēriena un piecēlos kājās. Asaras joprojām slīdēja pār vaigiem, bet šķiet, ka es to nemaz nebiju pamanījusi.Tikai tagad, kad sajutu sāļo asaru garšu uz lūpām, es to sapratu.
-Nē, liec man mieru, man vajag padomāt, - klusi teicu.
-Taša,- mamma atkal centās mani satvert aiz rokas.Viņa lūdzoši skatījās uz mani. -Ļauj man paskaidrot, - viņa sacīja, bet es viņai pagāju garām un gāju prom. Man tiešām vajag padomāt, es vēlos padomāt. Par ko? Par visu, itin visu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-25/714442
