Lēnām tuvojamies beigām, mīļie. :) Šī daļa varbūt nav nemaz tik interesanta, bet es neliedzu to izlasīt un kko saprast par notikušo. ;D Varētu būt nesakarīgi teikumi, vai pat viss uzrakstīts nesakarīgi un nesaprotami, jo man galvā ir putra un laikam klausīties Jason Derulo-Wiggle, kamēr rakstu arī nav laba doma. :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-25/714442
-Nu, to ir grūti paskaidrot,- Katrīna nopūšoties, teica. Uzlūkoju viņu, saraucu uzacis un aizgriezu galvu. Nav vēlēšanās pat uz viņu skatīties.
-Gan jau, ka nemaz tik grūti nav,- nomurmināju. Nedomāju, ka mamma dzirdēja un tas ir labi, laikam.
-Es nezinu ar ko sākt,- viņa noteica un es nopūtos. Piecēlos sēdus, rokas ieliku klēpī, bet uz mammu neskatījos.
-Ar sākumu. Sāc ar pašu sākumu, piemēram, kāpēc tu to darīji, vai arī kā tu to izdarīji,- ieminējos. Šoreiz paskatījos uz mammu, viņa bija nolaidusi skatienu un skatījās uz zemi. Nu, jā, pareizi, ir ļoti interesanti skatīties uz zāli un dažām skudrām. Biju aizmirsusi.
-Nu, labi, tad ar sākumu,- viņa noteica un ievilka dziļu elpu. -Bet,tad mums te kāds laiks būs jāpavada,- viņa piebilda un šoreiz paskatījās uz mani. Paraustīju plecus.
-Vienalga, stāsti,- sacīju.
-Tu agrāk nebiji tik vienaldzīga,- mamma klusi teica, bet es sadzirdēju un sajutos vainīga, tāpēc nolaidu skatienu uz savām rokām. Viņai taisnība, es tāda agrāk nebiju, bet tas jau bija sen un laiks izmaina cilvēkus gan izskatā, gan raksturā. Tādas ir manas domas, jo tas notika ar mani.
-Zinu, bet nenovirzies no tēmas,- sacīju.
-Nu, labi,- sieviete atkal ievilka dziļu elpu. -Sāksim ar tavu tēvu,- viņa noteica. Pamāju ar galvu. -Pusgadu pirms tās putras, kur es it kā nomiru, tavs tēvs sāka spēlēt pokeru, zaudēja naudu spēļu automātos un kur tik vēl viņš nebija zaudējis naudu,- mamma nopūtās. -Tad viņš ņēma kredītus, palika parādā bankām, bet tad, kad bankas vairs naudu viņam nedeva, Oļegs izlēma aizņemties no saviem draugiem, kolēģiem, pat svešiem cilvēkiem uz ielas. Bet lieta tāda, ka viņš nevarēja viņiem naudu pēc tam atdot, jo uz darbu viņš gandrīz vai negāja, pašam tās naudas nebija, es viņam arī to nedevu. Viņa brālis viņam iedeva naudu, lai viņš visiem to atdod, bet tavs tēvs atkal to zaudēja spēlējot pokeru,- viņa stāstīja. Es uzmanīgi klausījos katrā viņas izteiktajā vārdā. Tagad es ar interesi pat uz viņu skatījos.
-Es joprojām neko nesaprotu,- klusi atzinos.
-Es zinu, bet tu teici, lai sāku no sākuma,- Katrīna klusi iesmējās. -Pēc tā visa, cilvēki no kuriem viņš aizņēmās naudu, to pieprasīja atpakaļ, draudēja un tādā garā. Tad arī bankas sāka prasīt naudu un tākā viņam tās nebija, viņi atņēma tavam tēvam mašīnu, pēc tam vēl dažādas elektronikas, tu to laikam nemaz nepamanīji, es centos to no tevis slēpt. Viņš joprojām visiem ir parādā, ja nezināji,- mamma mani uzlūkoja.
-Vairāk jau bankas nebrauc pie jums un neko neņem, jo es visu, kas bija nopirkts ar tava tēva parakstu, es pārrakstīju uz sevi un tādā gadījumā viņiem nav tiesību neko ņemt, jo es viņiem parādā neesmu palikusi. Tajā skaitā arī māja, kura patiesībā ir uz tava vārda, tāpēc tu labāk kredītus neņem, jo, ja tu neatmaksāsi, tad māju tev atņems, tas tev jāsaprot, Taša- viņa sacīja. Aizkaitināti pamāju ar galvu. Protams, ka es to saprotu.
-Pēc tam sākās viss ar tiem cilvēkiem,- sieviete nopūtās. -Tur bija vislielākās problēmas. Viņi draudēja, un to visu domāja nopietni. Viņi nezināja, ka Oļegam ir meita, tāpēc viņi tevi nekad nepieminēja, bet viņi zināja par mani un bija pat nolīgta slepkava priekš manis. Es uzzināju visu no savas māsas. Viņas vīra draugs bija nolīgts kā slepkava man, viņš kad to uzzināja, tad visu izstāstīja Annai un Anna - man. Annas vīrs uzzināja arī kad un kā, un tad radās mūsu ideja. Vīrietis, kuram mani vajadzēja nogalināt, izdarīja visu iespējamo, lai tu nokavētu autobusu un man vajadzētu braukt tev pakaļ, bet tākā mēs zinājām par visu, tev pakaļ nebraucu es, brauca kāds vīrietis, kuru es nemaz nepazinu, viņš par visu zināja, bet tāpat piekrita braukt,- mamma stāstīja un es lēnām sāku visu saprast.
-Nu, viņš brauca tev pakaļ. Tika sašauta mašīnas riepa, lai vajadzētu piestāt malā, vīrietis apstājās un tā laikā, tika izšauts mašīnas priekšējais stikls un sašauts arī tas vīrietis, viņš pat nepaspēja izkāpt no mašīnas. Tā bija kāda sānieliņa, neviena tur nebija, nebija liecinieku. Pēc tam mašīna tika sadedzināta. Visi domāja, ka pie stūres biju es, jo tā bija mana mašīna un man vajadzēja braukt tev pakaļ,- Katrīna noklepojās. - Tev nevajadzēja uzzināt, ka es esmu dzīva, tev vajadzēja domāt, ka esmu mirusi, tapat kā tavs tēvs noticēja. Tev nevajadzēja uzzināt, ka es esmu slimnīcā..-
-Bet, vispār, kāpēc tu biji slimnīcā?- pārtraucu mammu un jautāju.
-Tūlīt pateikšu,- viņa atteica. -Es ar Annu bijām izdomājušas, ka es it kā izdzīvoju un viņa man apdedzināja drēbes un tādā garā, un tad aizveda uz slimnīcu. Mēs samaksājām medmāsām un ārstiem, lai varētu izspēlēt šo teātri. Man tika piešķirta palāta un trīs dienas laika. Tu laikam neatceries,bet tieši Annas vīrs tev pateica, ka esmu slimnīcā.Tu nāci ciemos, tu domāji, ka man viss būs kārtībā, bet man beidzās laiks, bija klāt trešā diena un teātra beigas, man bija jāatvadās un es to izdarīju tajās desmit minūtēs, kas man bija atvēlētas, līdz aparāts parādīja, ka mana sirds ir apstājusies un es esmu mirusi. Tev jāsaprot, man tas bija jādara. Ja es nebūtu to darījusi, es mirtu un ar laiku gan jau arī tu,- mamma nobeidza un ieskatījās man acīs.
Es novērsos un piecēlos kājās.
-Man tagad viss ir skaidrs, it kā,- noteicu. Joprojām neļāvos asarām, nevaru raudāt šīs sievietes priekšā, vismaz ne tagad. -Es nu iešu,- sacīju un gāju prom, atstādama savu māti vienu. Man vienalga, viņa atstāja mani vienu un tagad es to daru. Tikai citādāk, nekā viņa to darīja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-27/715269
