local-stats-pixel fb-conv-api

Pēdējais glābiņš. #238

198 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-22/713496

Ātri vien es atjēdzos un ātri pielecu kājās. Noslaucīju asaras un pieskrēju pie Lūkasa, kurš jau stāvēja kājās, kaut gan tas vēl nav atļauts.

- Bļāviens, Lūkass, - noburkšķēju. Lūkass vārgi man uzsmaidīja un es norādīju uz gultu. Es laikam uzvedos kā viņa māte, bet ko man citu darīt, ja viņš vēl nedrīkstēja celties.

Palīdzēju Lūkasam ielīst atpakaļ gultā un uzsedzu viņam segu. Visu šo laiku asaras nebija pametušas manas acis. Lai arī cik ļoti es centos par to sievieti nedomāt, viņa nepameta manas domas.

Stkritu krēslā pie Lūkasa gultas un nopūtos. Jūlija un Kristaps noraizējušies stāvēja gultas kājgalī un uz mani skatījās. Lūkass arī pagriezis galvu uz mani skatījās, tieši tāpat kā Jūlija un Kristaps.

-Kas? - jautāju, kad man bija apriebušies tie skatieni.

-Kas notika? - Kristaps jautāja. Nevarēju izlemt. Teikt man viņiem par to sievieti, vai labāk nē?

-Nekas nenotika, - atbildēju.

-Un tu tā pēkšņi izdomāji sākt raudāt un uzvesties tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku? - Jūlija iesaucās.

-Ai, liekiet man mieru, - sacīju, piecēlos un, izrāvusies no visu tvērieniem, izgāju no palātas. Es nezinu kur es taisos iet, es tikai gribēju pabūt viena un padomāt par to, ko redzēju.

Tik līdzīga, bet tā nevarēja būt viņa. Vienkārši nevarēja! Tas nav iespējams.

Pašai nezinot, es biju sākusi iet, tikai kur, es nezinu. Es gāju cauri gaiteņiem un man joprojām domās bija tā sieviete, kura tik ļoti atgādināja manu mammu. Bet tā nevarētu būt viņa, mana mamma ir mirusi, viņa ir kapos, kuros neesmu viņu apciemojusi jau gandrīz gadu. Varbūt apciemot viņu tagad? Nu, kādreiz jau tas būtu jāizdara.

Nopūtos un gāju cauri gaiteņiem, kad kādam uzskrēju virsū.

-Atvainojiet, - atvainojos un pacēlu skatienu. Mana seja nobālēja. Tā bija viņa, tā bija tā sieviete.

-Nekas, - viņa man silti uzsmaida un es ātri paeju viņai garām. Nopūšos un atskatos.Sieviete nebija nekur aizgājusi, viņa mani vēro, tāpēc paātrinu tempu, līdz izeju no slimnīcas.

Uzreiz, skatoties tikai uz priekšu, es gāju uz kapsētu. Garām gājēji noteikti uz mani skatījās, kā uz jukušo, jo es ar tukšu skatienu gāju viņiem garām, bet man neinteresēja, ko viņi par mani domā, viņi tāpat mani nepazīst un nekad arī neiepazīs.

Apstājos tikai pie vārtiņiem, kuri veda iekšā kapsētā. Stāvēju pie tiem un ieklausījos dabā, lai nedaudz nomierinātos. Klusums. Es nedzirdu ne putnus, ne ko citu, tikai nedaudz vējš uzpūš ik pa brīdim, bet savādāk te valda pilnīgs klusums.

Saņēmos un lēnām atvēru vārtiņus, kuri mazliet nočīkstēja. Aizvēru tos un, skatoties apkārt, centos atcerēties, kur tika apglabāta mana mamma. Ejot garām visiem šiem kapiem, es noskumu, jo te tiešām bija apglabāti daudz cilvēki.

Ievēroju palielu kapakmeni un apstājos, lai saprastu kam par godu. Kad izlasīju, ka miris ir četrus gadus vecs zēns, man tiešām paliek žēl viņa un viņa vecāku. Domājot, kā viņš nomira, es turpināju iet. Varbūt tas bija nelaimes gadījums, es nezinu.

Beidzu par to domāt, tikai tad kad apstājos pie mammas kapa. Tur bija mazs kapakmens uz kura bija rakstīts gads, kurā viņa piedzima un gads, kurā nomira. Es tagad nožēloju to, ka nebiju nopirkusi puķes. Es ar tukšām rokām vienkārši atnācu. Iesitu ar plaukstu sev pa pieri un apsēdos uz soliņa, kurš stāvēja tieši blakus kapam.

Atcerējos par to sievieti, kuru redzēju slimnīcā. Viņa tik ļoti atgādināja manu mammu. Acīs sariesās asaras un es ļāvu tām plūst pār vaigiem, nemaz tās nenoslaukot.

-Tas nav iespējams, - nočukstēju. Es nespēju sev to iegalvot. Tas nekādi nav iespējams, es biju klāt, kad mana mamma nomira. Šķiet, ka tikai tagad to visu atkal atceros, jo to biju aizmirsusi, es vienmēr biju atcerējusies tikai to, ka mans tēvs, man atnākot mājās, piedzēries to pateica, sāka bļaut un man iesita pirmo reizi.

-Lūdzu, mammu, nepamet mani, - raudot lūdzos uz ceļiem, slimnīcas palātā pie mammas gultas. Turēju viņas roku savās plaukstās un raudāju. - Nepamet mani, - atkārtoju.

-Piedod, saulīt, bet tagad ir mans laiks, - mamma vārgi noteica. - Es nevēlos tevi pamest, man nav izvēles, - viņa turpināja un ar visu savu spēku, kas vēl viņai bija un tas nebija daudz, mamma saspieda manu plaukstu. Knapi to sajutu, jo tas bija tik vājš, vārgs, bet tomēr pilns ar mīlestību.

-Vienmēr ir izvēle, - sacīju. Šos vārdus mamma vienmēr izmantoja, kad es teicu, ka man nav izvēles. Es to atceros un nekad neaizmirsīšu, tāpat kā šo brīdi.

-Saulīt, neraudi, lūdzu, - viņa ar otru roku nobrauca gar manu vaigu, bet tākā spēka daudz nebija, roka nokrita uz viņas vēdera un es sāku vēl vairāk raudāt. Man nepatīk raudāt, bet es nespēju asaras apturēt. Kurš neraudātu, ja viņa māte gulētu uz nāves gultas pēc smagas avārijas, kurā principā nemaz nevajadzēja viņai izdzīvot.

Bet viņa pamodās. Mana mamma pamodās, kaut tas bija neiespējami. Viņa avārijā izdzīvoja, tikai tagad es nesaprotu, kas notika. Vēl vakar nācu pie viņas ciemos un viņa nebija tik vārga un bāla. Vispār es tikai aizvakar uzzināju, ka mamma īstenībā vēl nav mirusi, kā mans tēvs teica. Viņa tikai bija komā, bet Oļegs jau protams nemaz nezināja, kas tas ir un domāja, ka viņa sieva ir mirusi.

Viņš jau bija sācis mani sist, bet es apslēpu visu, ko varēju un mamma, paldies Dievam, neko nenojauta un neredzēja.

-Bet man ir grūti, es nespēju, - nočukstēju. - Lūdzu, nepamet mūs, mammu, nepamet, - joprojām raudādama čukstēju.

-Piedod, meitiņ, man tas ir jādara, - viņa teica. - Atceries, ka tevi mīlu, labi? - viņa centās man uzsmaidīt. Pamāju ar galvu. Asaras joprojām lija pār vaigiem un es nemaz necentos tās apturēt.

-Es mīlu... - viņa iesāka, taču aparāts blakus viņas gultai rādīja, ka viņas sirds ir apstājusies un tas pīkstēja. Mammas acis bija aizvērtas, seja bāla, viņas tvēriens nu vairs nebija nemaz jūtams. Viņas roka auksta stāvēja saspiesta starp manām plaukstām.

Tagad, kad sapratu, ka viņa ir mirusi, asaras bija daudz vairāk. Tās ritēja pār vaigiem viena pēc otras.

- Mammu, - bļāvu. - Mammu, nē, - es nesaprotu kāpēc, bet es bļāvu. Es zināju, ka viņa nomirs, bet es to nespēju izturēt un bļāvu. Palātā iesteidzās ārsti. Medmāsa man palīdzēja piecelties, bet es vēl turēju mammas roku un netaisījos to laist vaļā. Pīkstēšana beidzās un es sapratu, ka ārsts atvienoja manu mammu no tā aparāta.

Izrāvos no medmāsas rokām un atkal pietupos pie mammas.

- Nē, - čukstēju. - Nē,- iebļāvos un nu jau vairākas medmāsas mani piecēla, viņas mani vilka prom un man nācās atlaist mammas roku. Viņas mani izveda arā no palātas. Asaras nebeidza plūst. Atskatījos uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām pirms īsa brīža vēl gulēja mana mamma dzīva, bet tagad jau mirusi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-24/714133

198 1 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

Kad iznāks grāmata ? ;D

0 0 atbildēt
Dirsa ;D uzmini kpc! ;D
0 0 atbildēt

Es netišām aizmigu. Tā nosmējos. Kā var netīšām aizmigt?:D

0 0 atbildēt

Varbūt šodien. Nu, ja kāds vēlēsies. ;]

0 0 atbildēt
Jā. Šodien. Tagad.
0 0 atbildēt