Jūs komentāros, vai pa vēstulēm nerakstat, kas patīk, nepatīk, tāpēc nezinu, vai turpināt un, vai jums patīk. Man ir svarīgs jūsu viedoklis un ieteikumi, jo man nav ne jausmas, kas varētu notikt tālāk. :/
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-13/710911
- Atā, - nočukstēju un pametu Jūlijas māju. Nopūtos un gāju mājās. Nevaru jau palikt pie Jūlijas visu laiku, tāpēc aizgāju, kamēr viņi guļ. Es nezinu cik ir pulkstens, bet šķiet, ka ir kādi pieci no rīta, apmēram. Neviena uz ielas nebija, labi, ja viena mašīna man pabrauca garām, bet tā, neviena šeit nav, tikai es.
Aizvēru acis, ievilku dziļu elpu un to lēnām izpūtu. Atvēru acis un es biju pie savas mājas. Droši iegāju iekšā, jo Oļega taču šeit nav, bet drīz atkal būs.
Kā pierasts, uzreiz uzgāju uz savu istabu. Atvēru istabas durvis un man uzpūta auksts vējš. Izrādās man logs ir bijis vaļā un mana istaba ir izvēdināta. Nesaprotu kāpēc auksts vējš, ja ārā vienmēr ir silts, kaut gan nezinu kāda bija šī nakts.
Drebinoties piegāju pie loga un to aizvēru. Bet, ja es to neatvēru, kurš tad? Gan jau Oļegs bija iegājis manā istabā un meklēja mani.
Joprojām drebinoties piegāju pie skapja, lai atrastu drēbes, dvieli un tad varēšu ieiet dušā. Kādreiz jau vajadzētu iet dušā, jo upes ūdens ne vienmēr ir tik tīrs, kā izskatās.
No skapja izvilku melnu jaciņu, violetus svārkus un baltu krekliņu. Nezinu kā kopā izskatīsies, bet domāju, ka būs labi. Paķēru arī dvieli un iegāju dušā. Vienā skapītī atradu arī šampūnu, kas man tiešām noderēja, jo mati man kādu laiku nebija mazgāti.
Izlīdusi no dušas, sapratu, ka es aizmirsu par apakšveļu. Iesitu sev ar plaukstu pa pieri, ietinos dvielī un aizgāju uz istabu, kur no skapja atvilktnes izvilku melnu apakšveļu.
Istabā ģērbjoties pēc dušas, vienmēr jūtos neērti, tāpēc aizgāju atpakaļ uz vannasistabu. Saģērbos un, atradusi fēnu, izžāvēju slapjos matus. Pēc tam arī tos izķemmēju, pasmaidīju savam spoguļattēlam, jo tas mani apmierināja, pagaidām, un aizgāju atpakaļ uz savu istabu.
- Lūkass? - pārsteigta iesaucos, kad ieraudzīju Lūkasu manā gultā, šķirstot vecu fotoalbumu. Viņš pacēla galvu pret mani, nopētīja mani un nolika fotoalbumu malā.
- Tu izskaties brīnišķīgi, - viņš noteica. Es vēl stāvēju uz vietas un uz viņu skatījos.
- Ko tu šeit dari? - jautāju.
- Atnācu ciemos, - puisis paraustīja plecus.
- Tik agri no rīta? - jautāju.
- Nu, tu pati aizgāji vēl agrāk, - Lūkass atteica. - Nebija izvēles. -
- Skaidrs, - noteicu un apsēdos gultas galā.
- Es tikai nesaprotu vienu lietu, - Lūkass sacīja.
- Kādu? - jautāju un paskatījos uz Lūkasu, kurš domīgi uz mani skatījās.
- Kāpēc tu aizgāji, kamēr gulējām? Nu, es negulēju, bet balodīši gan. -
- Nezinu, - godīgi atbildēju. Es nezinu kāpēc es aizgāju tik agri no rīta. Vienkārši nevarēju palikt ilgāk. Man bija jāizmanto tas laiks, kad Oļega nav mājās un es jutos neērti paliekot pie Jūlijas.
- Bet, kāpēc tu negulēji? - jautāju, atceroties to, ka viņš bija pamodies tik agri no rīta.
- Nevarēju aizmigt, jo tu man nebiji piedevusi. Es centos, bet nevarēju. Visu nakti biju augšā, - viņš atbildēja un tikai tagad pamanīju cik noguris viņš ir.
- Tev vajadzētu pagulēt, - noteicu. - Vari gulēt manā gultā, - ierosināju.
- Es tāpat nevarēšu aizmigt, - Lūkass atteica.
- Bet es tev esmu piedevusi, - sacīju un piecēlos kājās. Tas bija tikai joks, es pārbijos, bet tas bija tikai joks un es viņam piedodu.
- Tiešām? - puisis man neticēja.
- Jā, tiešām un tagad ej gulēt, - atteicu. Lūkass smagi nopūtās, novilka apavus un ar visām drēbēm palīda zem segas. Ja viņam būtu džinsi un džemperis, tad es uztrauktos, vai viņam nebūs grūti gulēt, bet tākā viņam bija tikai šorti un krekls, es par to neuztraucos.
Pasmaidīju un, jau vēru vaļā istabas durvis, lai ietu prom, kad Lūkass ierunājās.
- Nāc šurp, - viņš teica. Pagriezos pret viņu. Puisis smaidīja un pasita pa vietu sev blakus. Nedroši palīdu zem segas. Lūkass aplika roku man apkārt un pievilka sev tuvāk. Nekas drausmīgs jau nenotiks, ja vēl mazliet pagulēšu, tāpēc aizvēru acis un ļāvos miegam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-15/711203
