Daļa, kura tapa dēļ Minona, jeb čiksas, vai Mahone meitenes, vai arī Malika mīļākās. (Viņa vienīgā sapratīs) :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-12/710395
- Labdien, - sveicināju policistus.
- Labdien. Vai jūs būtu Jūlija Viljamsa? - vecākais policists jautāja.
- Nē, esmu viņas draudzene Nataša Rozonova. Tūlīt pasaukšu Jūliju, nāciet iekšā, - nobēru un aizskrēju uz virtuvi pie Jūlijas. Draugi vēl diskutēja par filmu. Smagi nopūtos un piegāju tuvāk draugiem.
- Jūlij, pie tevis atnāca, - noteicu. Neviens pat uz mani nepaskatījās. - Jūlij, - skaļāk teicu un viņi apklusa. Jūlija jautājoši paskatījās uz mani.
- Kas? - viņa jautāja.
- Pie tevis atnākuši divi policisti, - sacīju. Draudzene pamāja ar galvu un nesaprašanā aizgāja. Apsēdos pie galda, man pievienojās arī Kristaps un Lūkass. Puiši apsēdās man pretī.
- Nat, tevi tur arī vajag, - Jūlija, ieskrējusi virtuvē, noteica. Piecēlos un apstulbusi gāju draudzenei līdzi uz viesistabu, kur uz dīvāna sēdēja abi policisti, viņi mūs nopietni uzlūkoja. Abas apsēdāmies krēslos viņiem pretī un bijām gatavas uzklausīt policistu sacīto.
- Mums ir sliktas ziņas, - jaunākais policists iesāka. Viņam bija kādi trīsdesmit gadi, apmēram. - Rozonovas jaunkundz, kā sauc jūsu tēvu? - viņš jautāja. Nu, kāda velna pēc, viņiem to vajag zināt. Labāk būtu pateikuši kas noticis un aizgājuši.
- Oļegs Rozonovs, - atbildēju. Policisti saskatījās, kaut ko pierakstīja blociņā un tad atkal pievērsās mums.
- Viņš pagaidām ir slimnīcā. Viņu atrada uz ielas, kamēr viņš gulēja bezsamaņā. Rozonova kungs būtu nomiris, ja kāds nepiezvanītu ātrajai palīdzībai un par to neziņotu, - vecākais policists stāstīja.
- Kas ar viņu notika? - jautāju.
- Un, kāds tam visam sakars ar mani? - Jūlija jautāja.
- Pirms viņš pakļuva zem mašīnas, kāds bija viņu smagi piekāvis, - jaunākais atbildēja uz manu jautājumu.
- Mums likās, ka Natašai būtu noderējis labu draugu atbalsts, - vecākais atbildēja Jūlijai. - Un jūsu māte ir Oļega Rozonova attāla radiniece. Tākā mēs meklējām, bet nevarējām atrast jūsu draudzeni, mums nācās meklēt citus radiniekus, kam paziņot, ka viņš varbūt nepamodīsies pēc operācijas. Mums ļoti žēl. Uzredzēšanos. - policisti piecēlās no dīvāna un aizgāja.
Manī mutuļoja prieks un bēdas. Prieks par to, ka vairs nevajadzēs staigāt apkārt klātai zilumos un nebūs jācieš tik ļoti. Arī tāpēc, ka viņš tagad zinās kā sāp man pēc visiem tiem sitieniem.
Bēdas, jo viņš bija mans vienīgais radinieks, vismaz tāds, kuru es pazīstu. Vēl tas, ka viņš tomēr ir mans tēvs. Ja nebūtu viņa, nebūtu arī manis. Es arī nezinu, kas notiks ar mani, ja viņš nomirs. Es neesmu pilngadīga, vai tāpēc mani vedīs prom? Uz bērnu namu, vai kaut kur citur? Es taču neko nezinu par šādām lietām.
Nopūtos un paskatījos uz Jūliju, kura izskatījās šokēta par dzirdēto.
- Kā tu domā, viņš.. - Jūlija nedroši iesāka.
- Viņš dzīvos, neuztraucies, - pārtraucu draudzeni un piecēlos kājās.
- Bet, kā tu to vari zināt? - draudzene jautāja.
- Es pazīstu savu tēvu, - atteicu un paraustīju plecus.
- Nu, tagad stāstiet, kāpēc policija bija šeit? - Lūkass jautāja, kad viņš un Kristaps bija atnākuši uz viesistabu un apsēdušies uz brūnā dīvāna.
- Mans tēvs ir slimnīcā, - atbildēju un apsēdos pretī Lūkasam. - Nu, kādu filmu tad skatīsimies? - jautāju, lai nomainītu tēmu. Nevēlos tagad vēl sērot par Oļegu. Viņš tāpat nemirs, to jau es zinu.
- Es gribu skatīties 'The Notebook' , - Jūlija izteica savu domu. Ja godīgi, es to filmu neesmu redzējusi. - Vai 'Remember me' , - draudzene vēl piebilda.
- Nu, nē, labāk kaut ko citu, - Kristaps iebilda.
- Labi, ja negribat to, tad skatīsimies 'A Walk to remember' , - Jūlija sacīja. - Ja kaut kas nepatīk, tur ir durvis, - meitene norādīja uz durvīm.
- Labi, labi, mazā, - Kristaps noteica un pats izskatījās pārsteigts par to, ko pateica. Viņa vaigi iekrāsojās rozīgi, tāpat kā Jūlijai. Es klusi smīkņāju un Lūkass tāpat.
- Es aiziešu pēc datora, - klusi noteicu, lai neiztraucētu klusumu. Jūlija un Kristaps vēl nebija novērsušies viens no otra un tas man likās aizdomīgi. Varbūt viņi grib izrunāties un jāatstāj viņi divatā? To arī darīšu.
Piecēlos, piebakstīju Lūkasam un izgāju no viesistabas. Lūkass klusi man sekoja. Iegāju Jūlijas istabā, paņēmu portatīvo datoru un taisījos iet ārā no istabas, bet ieskrēju Lūkasā.
- Atļausim viņiem vēl pabūt divatā, - puisis sacīja un aizvēra durvis.
- Nu, labi, - noteicu, apsēdos uz Jūlijas gultas malas un datoru ieliku sev klēpī. Es nezinu, ko lai dara, kamēr viņi abi lejā runā, vai vienkārši skatās viens uz otru, vai arī dara, ko citu.
Datoru noliku uz zemes, pie gultas un pati iegūlos gultā, kura smaržoja pēc rozēm. Ak, Jūlija, joprojām nav mainījusies.
Man blakus apgūlās Lūkass. Pagriezu galvu pret viņu un pasmaidīju. Lūkass cieši skatījās man acīs un plati smaidīja. Viņš liecās tuvāk, lai mani noskūpstītu. Pēdējā brīdī piecēlos sēdus un iesmējos. Lūkass kaut ko noņurdēja un paslēpa seju segās.
Redzēju kā viņš vienmērīgi elpo, bet tad vairs neredzēju nekādu kustību, neko. Pārbijusies piecēlos kājās un sāku viņu kratīt. Pagriezu viņa galvu pret mani. Puisim acis bija aizvērtas un mute pavērta. Pieliecos un paklausījos vai viņš elpo, bet nekā.
- Lūkass, beidz ākstīties, - teicu. - Lūkass, - čukstēju. Lūkasa rokas apvijās ap maniem gurniem un es uzkritu viņam virsū. Lūkass plati pasmaidīja un atvēra acis.
- Nobijies? - viņš jautāja. Iesitu viņam spēcīgu pļauku, piecēlos, kad viņa rokas vairs stingri mani neturēja, paņēmu datoru un izgāju no istabas. Noskrēju lejā pa kāpnēm uz viesistabu, kur uz dīvāna Kristaps ar Jūliju skūpstījās. Biju priecīga, ka viņi beidzot izrunājās, bet tagad jau pietiek.
- Eu, darīsiet to vēlāk, - noteicu un Jūlija atrāvās no Kristapa. Viņa man uzsmaidīja un ieritinājās Kristapa azotē. Kristaps viņu pievilka sev klāt un noskūpstīja viņai pieri.
- Kristap, ņem saslēdz visu, - ieliku viņa klēpī datoru un apsēdos dīvāna otrā galā. Kristaps piecēlās, pie televizora ar kaut kādu vadu, laikam, pieslēdza datoru un tad atgriezās pie Jūlijas.
- Kāpēc neuzslēdzi filmu? - jautāju.
- Aizmirsu kāds nosaukums, - viņš nevainīgi pasmaidīja. Iesmējos un, piegājusi pie datora, atradu filmu un to uzslēdzu. Atgriezos savā vietā, dīvāna galā. Lūkass ienāca viesistabā ar divām glāzēm sulas. Vienu glāzi viņš padeva Jūlijai, kura pateicīgi viņam uzsmaidīja, bet otru viņš iedeva man un apsēdās man blakus.
Tagad gan labi, ka Jūlijas mamma nopirka tik lielu dīvānu. Mēs visi četri te salienam un vēl ir brīva vieta.
Padzēros sulu un Lūkass aplika savu roku man ap pleciem. Es to nokratīju un turpināju skatīties filmu.
- Nu, piedod, - Lūkass iečukstēja man ausī. Vāji pasmaidīju un atkal padzēros sulu. Puisis atkal, nedroši aplika roku man ap pleciem. Es to nenokratīju, man viņa netraucē, šoreiz.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-14/711087
