Tāda vienkārša nodaļa. ;)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-14/711087
Protams, pamodos pirms Lūkasa, jo viņš taču nebija gulējis visu nakti un tagad viņam jāizguļ negulētās stundas. Pasmaidīju un, noņēmusi Lūkasa roku, izlīdu no gultas. Atskatījos uz Lūkasu, nebiju viņu pamodinājusi, tāpēc paķēru ķemmi un izgāju no istabas.
Gāju lejā pa kāpnēm un ķemmēju matus. Kad biju jau pirmajā stāvā, ķemmi noliku uz plauktiņa, uz kura vēl stāvēja mammas bilde.
- Man tevis pietrūkst, mamm, - nočukstēju, skatoties uz bildi. Sajutu sāļu garšu mutē un sapratu, ka pār vaigiem bija noslīdējušas dažas asaras. Noslaucīju vaigus un aizgāju uz virtuvi.
Atverot ledusskapi, konstatēju, ka mums tiešām mājās nav nekā ēdama. Pārbaudīju visus pārējos plauktus un skapīšus, bet neko neatradu. Pie viena no skapīšiem piestūmu krēslu, uzkāpu uz tā un paskatījos, vai mans tēvs vēl joprojām šeit netur kādu burku, vai krūzi, kurā stāv nauda.
Pastiepu roku un sataustīju burciņu. Paņēmu burciņu un nokāpu no krēsla. Uz burkas bija putekļu kārta, tātad to nebija neviens aizticis jau kādu laiku. Burka bija vāks, tapēc nauda, kuru jau redzēju tur iekšā nebija klāta putekļos.
Attaisīju burkas vāciņu un izņēmu naudu. Kopā tur bija piecdesmit septiņi euro un daži centi, kurus nemaz neskaitīju.
Plati pasmaidīju un, izgājusi no mājas, ātrā solī gāju uz tuvāko veikalu, kurš bija tikai dažu metru attālumā no mājas. Veikalā nopirku kādus dārzeņus, sulu, dažus kartupeļus, kurus varēšu uzcept Lūkasam, olas un vēl dažādus saldumus, un ko tik vēl ne.
Mājās gāju ar diviem, pilniem un smagiem maisiem. Biju ļoti labā garastāvoklī un uzsmaidīju katram garām gājējam, kaut gandrīz nevienu nepazinu. Beidzot tiku līdz mājām, uzreiz virtuvē uz galda noliku abus maisus.
- Kur tu biji? - mani apķēra Lūkasa stiprās rokas. - Es taču uztraucos, - viņš teica. Pasmaidīju un ar roku pasitu pa viņa muguru.
- Viss kārtībā. Es atradu naudu un aizgāju uz veikalu, - iesmējos.
- Nākamreiz pamodini mani, vai vismaz atstāj zīmīti, - puisis, mani atlaižot sacīja.
- Nākamreiz? - jautāju.
- Nu, jā, nākamreiz, - viņš atteica un maigi mani noskūpstīja.
- Palīdzēsi? - jautāju un norādīju uz pilnajiem maisiem.
- Tu visu to izkrāmē, es pagatavošu mums brokastis, - puisis noteica un ieskatījās pulkstenī. - Drīzāk pusdienas, - viņš iesmējās, jo pulkstens jau rādīja pusdivpadsmit.
- Labi, labi, boss, - sacīju. Piegāju pie maisiem un sāku tos izkrāmēt, kamēr Lūkass sāka mizot kartupeļus. - Saldējumu? - piedāvāju Lūkasam.
- Nē, labāk atstāsim to saldajam, - Lūkass atteica un turpināja mizot kartupeļus. Saldējuma kastītes ieliku saldētavā.
- Tad kafiju? - izteicu savu piedāvājumu.
- Kafija man noderētu, - puisis atteica. Uzliku vārīties ūdeni, sabēru tīrajā krūzē kafiju un cukuru.
- Ar cukuru, vai ne? - jautāju.
- Mhm, - viņš nomurmināja. Uzlēju ūdeni un noliku krūzi uz galdiņa, blakus Lūkasam. - Paldies, - viņš pateicās. Uzspiedu buču puisim uz vaiga un turpināju izkrāmēt maisus. Es biju paķērusi arī veļas pulveri, tikai nezinu kad.
Kad biju izkrāmējusi abus maisus, Lūkass jau cepa kartupeļus.
- Es varu kā palīdzēt? - jautāju.
- Tu varētu sataisīt salātus, lūdzu, - puisis lūdza. Pamāju ar galvu un no ledusskapja paņēmu visu vajadzīgo salātiem. Lūkass beidza cept kartupeļus un es beidzu taisīt salātus.
- Labu apetīti, - Lūkass noteica un mēs ķērāmies klāt ēdienam, kurš pat smaržoja garšīgi.
- Ko mēs šodien darīsim? - jautāju.
- Iesim pastaigāties, - Lūkass atteica. Pasmaidīju.
- Un, vakarā? - jautāju.
- To gan es nezinu, - puisis atzina.
- Varētu aiziet pie balodīšiem, diez ko viņi dara, - sacīju un Lūkass iesmējās.
- Šķiet, ka mēs viņiem tikai traucēsim, - Lūkass teica.
- Tur nu es tev ticu, - piekritu un es sadzirdēju soļus, kuri ātrā solī tuvojās no ārdurvju puses.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-16/711555
