http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-6/665277
Daži saka, ka pasaule ies bojā ugunī, citi saka, ka ledū..
Vienmēr biju gribējusi redzēt, kā deg rozes. Tāpēc paņēmu lielo klēpi uz rokām un aiznesu tās uz vannas istabu. tūlīt pēc tam devos uz virtuvi pēc šķiltavām un pielaidu pušķim liesmas. Pati apsēdos uz poda vāka un vēros, kā liesmas pārgāja no zieda uz ziedu, līdz sāka degt visa ziedu čupa. Smarža, kas izplatījās telpā bija savādi patīkama. Vienlaikus saldena un rūgta. Ar aizrautību vēros, kā liesmas aplaizīja smalkos ziedus un aiz sevis atstāja tos melnus un drūpošus. Liesmas bija ārkārtīgi skaistas. Drīz vien tās apdzisa un krāšņās kaudzes vietā nu bija pelniem līdzīgi, apdeguši, izkaltuši rozes ziedi. Jāatzīst, šādi tās izskatījās skaistāk.
Iztīrīju vannu un aizskaloju visas pēdas par to, ko biju izdarījusi un tad man piezvanīja mamma. Paskaidroju, ka esmu mājās un tikmēr ātri paģērbos. Kājās uzāvu bokseršortus ar ziediem un siltu kreklu ar kapuci, atgūlos gultā un ieurbos telefonā, lai paspēlētu spēlītes. Pie sevis prātoju, vai nevajadzēja pelnus iemest Andim sejā, lai viņam taptu skaidrs, ka negribu ar viņu tikties. Kopš savām pēdējām attiecībām es šaubījos, vai maz spētu atdot savu sirdi kādam citam. Vien tagad apjautu, cik liela kļūda bija sākt čatot ar Adrianu. Paskat, kas no tā izvērtās.
Bet kā Andis zināja manu adresi? Man piepeši radās jautājums un es strauji piecēlos sēdus. Viņš mani izsekoja? Un Adrians? Tad kas te notiek? Adrians nav Andis. Andis nav Adrians. Tad kā tas nākas, ka es tieku vajāta, turklāt mani vajātāji ir pilnīgi nepazīstami cilvēki!
Labi, Lilija, saglabā mieru. Elpo dziļi. Es sev atkārtoju un atgūlos uz spilveniem. Nolēmu piezvanīt mammai un tikmēr apsedzos ar segu. Mamma atbildēja sev neraksturīgi vēlu.
-Lilija, kur tu esi?- mamma izklausījās pavisam uztraukusies un es negribot pasmaidīju, apzinoties, cik fantastiska ģimene man ir. Cik mana bioloģiskā māte izdarīja labu lēmumu, atstājot mani Elenas pārziņā. Es iemainītu tūkstošiem, miljoniem mātes pret Elenu. Viņa bija labākais cilvēks, ko es pazinu,- Lilija? Lilija, meitiņ, atbildi!
-Mammu, viss ir labi, esmu dzīvoklī, neuztraucies,- mierīgi sacīju un gandrīz jutu atslābumu no mammas puses,- Es viņu atradu. Policija viņu aizveda uz pagaidu notiesāšanu. Tiesas datums man tiks paziņots,- mirkli pagaidīju, bet mamma turpināja klusēt,- Mammu?
-Tu tikies viena ar to tipu?- mamma izklausījās pavisam vīlusies,- Lilija, vai tu apjaut, kas varēja notikt? Kāpēc nepagaidīji mani vai brāļus?-
Es nopūtos un mamma pacietīgi gaidīja manus argumentus,- Mammu, ja mēs būtu nākuši visi, tavuprāt, tas nebūtu aizdomīgi?
-Bet..bet..-
-Mammu!-
-Nu labi,- mamma piekāpās,- Kad tu būsi mājās?- izklausījās, ka viņa grib teikt vēl kaut ko, bet aprāvās pusvārdā.
-Šovakar. Paēdīšu un došos pie jums man vajag ģimeni vairāk par visu,- godīgi atbildēju un atvadījos no mammas. Apsēdos gultā, ieslēdzu televizoru un no plauktiņa zem gultas izņēmu krekerus, limonādi un čipsus. Mārtiņš dievināja ēst un skatīties multfilmas, tāpēc Elena izveidoja mazajam tādu kā gardumu lādi, kur ik viens no mums varēja panašķēties, kad sagribējās. Tā nu skatījos filmu „Tikai Draugi”, lai cik tas neizklausītos banāli un, diemžēl, arī ļoti vietā un mielojos ar saldumiem.
Kad ārā sāka satumst, pārģērbos siltākās drēbēs, izslēdzu televizoru, paņēmu telefonu un mašīnas atslēgas un devos ārā no dzīvokļa. Aizslēdzu to un, pa ilgiem laikiem, ieslēdzu signalizāciju. Lēnā gaitā nokāpu pa trepēm un vēl lēnāk uz parkingu. Pēc šīs dienas es sajutos kā veca, nogurusi pensionāre. Es jutos nogurusi un vilku kājas kā lupatas pa grubuļaino asfaltu, līdz nonācu līdz mašīnai. Atspiedos pret mašīnas durvīm un noliku galvu uz jumta. Tik ļoti gribējās palikt un gulēt, bet apziņa, ka mamma un brāļi mani gaidīja, iespējams, ārkārtīgi iztraukušies, man neļāva palikt dzīvoklī. Turklāt vēl Andis, kurš mani izsekoja...
Nodrebinājos un atslēdzu mašīnu. Izbraucu no parkinga un ieslēdzu radio tik skaļi, ka nedzirdēju pat savas domas. Ātrāk nekā vajadzētu es traucos cauri pilsētai un vien piecpadsmit minūšu laikā apstājos pie mājām, kur stāvēja mašīna, kas piederēja..
-Ko tas vēl nozīmē?- nesaprašanā sev vaicāju un steigšus iegāju mājās, kur jau pusdienoja mana ģimene. Mamma piecēlās kājās un ar smaidu mani apķēra.
-Viss labi?- mamma atrāvās un ielūkojās man acīs. Pamāju un mamma smaidot sacīja,- Tevi gaida augšā pārsteigums,- mamma iekodās lūpā un pagriezās, lai turpinātu ēst. Apmulsusi uzkāpu augšup pa trepēm un iegāju savā istabā, kur mans pārsteigums sēdēja un vērās manī ar zilām, mazliet skumjām šuneļa acīm.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-8/665586
