Tā, kā lekcijas beidzās ātrāk un man ir vairāk brīvā laika, nodaļa ātrāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-5/665193
Ne visiem eņģeļiem ir spārni...
Pavisam drīz pamanīju policijas mašīnu, kura piestāja pie makdonalda un nekavējoties rīkojos. Lai neļautu Adrianam redzēt policistus, es impulsīvi viņu apskāvu un viņš pieglauda galvu manam vaigam. Te nu tas bija. Cilvēks, kuru es gaidīju tik ilgi un kurš man tik ļoti patika spēlējās ar mani. Sāku šņukstēt viņam pie pleca, ne jau tāpēc, ka gribēju novērst viņa uzmanību. Manī vienkārši bija sakrājies tik daudz, ka tagad tas viss nāca ārā asaru veidā. Adrians glāstīja man muguru un es klusi lūdzos, kaut policija nāktu ātrāk un viss izbeigtos.
Adrians tika ar varu atrauts no manis un pat nepretojās. Kamēr policisti viņu konfrontēja, es nedzirdēju ne vārda, vien skatījos viņa acīs, kas bija piekļautas manējām. Man par izbrīnu, Adrians plati smaidīja un izskatījās, ka bija ar to rēķinājies.
-Tu esi gudrāka, nekā es domāju,- Adrians vīpsnājot sacīja un ļāva policistiem viņu apcietināt. Es stāvēju kā sasalusi un ar skatienu pavadīju viņu uz mašīnu. Man kāds maigi piebikstīja plecam un es it kā atmodos. Adrians vairs nebija manāms, bet stress, ko jutu sevī, bija kļuvis vēl izteiktāks.
-Jaunkundze, jums jābrauc mums līdzi,- rudā policiste, kura bija iepriekš viesos pie manis, sacīja un es īsi pamāju. Viņas pavadībā sekoju uz mašīnu un apsēdos uz blakussēdētāja krēsla. Aizmugurē Adrians par kaut ko klusi diskutēja ar policistu. Man nebija dūšas uz viņu paskatīties, lai cik ļoti arī es to gribēju. Vien uzmetu žiglu skatienu atpakaļgaitas spogulim un pamanīju, ka viņš skatās uz mani.
Fokusējies, Lilija, viņš nav tas mīļais puisis, ar ko tu čatoji. Viņam ir psihiskas noslieces, ko viņš pats nenoliedz. Sapurinies. Iesēdini viņu. Es sevi iedrošināju un pagriezos pret policisti.
-Tātad, esat pilnīgi pārliecināta, ka šī persona ir tā, no kuras jums pienāk šīs vēstules ar slēptajiem draudiem?- policiste lietišķi pavaicāja. Apstiprināju viņas teikto un viņa kaut ko pierakstīja.
-Vai jums līdzi ir pierādījumi, ka šis cilvēks ir tas pats?- viņa jautāja un tikmēr iegāju internetā un atvēru vajadzīgo mājaslapu, kurā bija lasāmas manas un Adriana pēdējās ziņas.
-Paldies,- policiste atdeva manu telefonu un lapas beigās parakstījās,- Jūsu paraksts šeit. Ziņosim jums par tiesas sēdi un izmaiņām izmeklēšanas procesā,- viņa sacīja, kamēr parakstījos. Pasniedzu viņai lapu un, kad grasījos izkāpt no mašīnas, Adriana balss mani apturēja.
-Ne viss, uz ko tu skaties, ir tas, ko tu redzi, to neaizmirsti,- viņš dzēlīgi piebilda un aizmugurē sēdošais policists viņu nosēdināja vietā. Aiz sevis aizvēru mašīnas durvis, nedaudz par stipru, nekā vēlējos un pavadīju patruļmašīnu ar skatienu. Tas arī viss. Tas arī viss..
Ieliku rokas treniņbikšu kabatās un ar nodurtu skatienu devos atpakaļ uz mašīnu. Bija tik dīvaini, ka visas emocijas bija nozudušas. Vai arī to bija tik daudz, ka nespēju tās vairs pat atšķirt. Es vienlaikus jutos gan tukša, gan pilna. Gan atvieglota, gan saspringta. Es jutos..
-Uzmanīgi!- šoferis bija paspējis nobremzēt laicīgā brīdī un es palēcu atpakaļ. Es nebiju pat pamanījusi, ka atrodos uz braucamās daļas. Mana sirds ārdījās kā nezvērs krātiņā un es pamīšus skatījos te uz mašīnu, te uz apkārtesošajiem.
-Jūs?- šoferis pavaicāja un es lēni pagriezos pret viņu. No mašīnas izkāpa Andis un pienāca man klāt,- Jūtaties labi? Jums nekas nekaiš?
-Nē, es tikai aizdomājos,- atgrūdu viņa rokas un devos pilnīgi pretējā virzienā. Apsēdos savā mašīnā pie stutes un sāku dauzīt galvu pret stūri.
-Nekad. Vairs. Neiepazīšos. Ne. Ar. Vienu. Pašu. Personu. No. Interneta,- ik pēc būkšķa nomurmināju un kāds pieklauvēja pie loga. Man nedaudz sāpēja piere, tāpēc, pirms pagriezties pret traucētāju, es aizklāju pieri ar plaukstu. Atvēru logu un uzlūkoju Andi, kurš bija noliecies, lai mani apskatītu.
-Tiešām nesasities?- puisis smaidot vaicāja. šķiet, viņš bija redzējis manu sabrukumu.
-Kopš kura laika mēs pārgājām uz neformalitātēm?-
-Labi, Jūs,- puisis nomēdījās,- Tev tiešām viss labi?
-Nav redzams?- es atcirtu un sāku braukt prom. Braucu ātri, bet ievērojot ceļa satiksmes noteikumus un braucu uz savu dzīvokli. Mašīnu atstāju parkingā un pati gandrīz skriešus devos augšup uz dzīvokli, kur iekritu gultā un ļāvu asarām vaļu spilvenā.
Adrians eksistēja. Es taču zināju. Bet puisis bija nozadzis Anda bildes un pat nekautrējās mani noskūpstīt un izsekot. Viņš bija pavisam citādāks izskatā, bet raksturā...
Kāds pieklauvēja pie durvīm un es piecēlos sēdus. Noslaucīju asaras un devos durvju virzienā. Palūrēju pa actiņu un pamanīju, ka neviena nav. Atvēru durvis un tur mani gaidīja vesels milzu pušķis ar balti sārtām rozēm.
„Varbūt tomēr nāksi ar mani uz randiņu?-Andis.”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-7/665401
