Kad Jūs zaudējat, Jūs vienlaikus arī kaut ko iegūstat. Un tā ir pieredze.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-13/666283
Māris nāca man pretim un es instinktīvi atkāpos. Šoreiz man nebija Mika rokas, pie kā pieķerties un tagad es biju nostādīta viens pret viens ar savām lielākajām bailēm. Nedroši novērsu skatienu uz savām kurpēm un jutu, ka viņš pienāk klāt. Pat neskatoties es zināju, ka viņa draugi uzlūko mani šobrīd un droši vien ņirgājas. Mārim mans pazemojums sagādāja baudu un tagad, kad nebūs Mika, kas mani pasargās, tas viņam sagādās dubultu baudu.
Māra roka satvēra manu žokli un pacēla pret tevi, kas sāpēja, ļoti sāpēja. Viņš bija muskuļots un spēcīgs un viņa roka sāpīgi saspieda manu žokli tā, ka nespēju neko pateikt,- Sveika, žurka,- viņš mani uzrunāja un acīs sariesās asaras. Centos atgrūst viņa rokas, bet nespēju. Viņš bija pārāk spēcīgs,- Mierā, krople,- viņš skaļāk uzsauca un fonā es sadzirdēju viņa draugu smieklus,- Mikiņš ir prom, tad jau šis gads būs interesants. Vai ne, žurka?- viņš ļauni novaikstījās un pagrūda mani uz zemes. Zeme bija dubļaina no vakardienas vētras un viss mans svinīgais tērps bija nošķiests dubļiem. Pierausos kājās un, nodūrusi skatienu, gandrīz skriešus metos uz skolu, kur ieskrēju tualetē un ieslēdzos kabīnītē. Atšļuku pret kabīnes durvīm un ļāvos skumjām. Nu kāpēc šī diena bija tik briesmīga? Nošļuku gar zemi un paslēpu seju pie kājām. Dzirdēju, ka kāds ienāk tualetē, bet nelikos ne zinis. Es vienkārši sēdēju tur ar nodomu sagaidīt, kad pasākums beigties un pēc tam izdomāt muļķīgu atrunu, ka saslimu vai autobuss neatnāca. Kamēr tualetē nebiju viena, aizklāju plaukstu priekšā mutei un centos neizdvest ne skaņas. Tomēr šis kāds laikam pamanīja, ka es tur esmu un pieklauvēja pie durvīm.
-Tu tur, viss kārtībā?- puisis vaicāja un es pamatīgi apstulbu. Ko viņš darīja sieviešu tualetē,- Hei? Tev viss labi? – viņš parāva kloķi, bet tas neatvēra durvis, jo biju ieslēgusies. Piecēlos kājās un atvēru durvis, vien tagad pamanīju, ka biju sajaukusi tualetes un šī bija puišu tualete, kura atšķīrās no meiteņu tualetes ar zilajām flīzēm. Noslaucīju asaras un piegāju pie spoguļa, ignorējot personu man blakus. Puisis satvēra mani aiz rokas un nostādīja sev priekšā.
-Tu izskaties briesmīgi, kas noticis?- viņš vaicāja un pagrieza ūdens krānu, no kā notecināja ūdeni un samitrināja salveti. Biju pārāk nejūtīga, lai viņam atbildētu un vienkārši stāvēju, kamēr viņš centās mani izdibināt. Izraudātās asaras darīja savu. Puisis notīrīja dubļus man no rokām un nedaudz notīrīja manas drēbes. Es pat nepakustējos. Nerunāju. Man vienkārši bija vienalga. Viņš varēja mani izvarot turpat un man būtu pie kājas. Vairāk pazemot jau mani nebija iespējams.
-Nu re,- puisis mani pagrieza pret spoguli,- Vai nav labāk?-
Es neko neatbildēju un vienkārši blenzu savā atspulgā. Žurka. Jā, es tiešām izskatījos pēc žurkas. Slapja, izmirkusi un pamesta. Vientuļa. Nepatīkama. Tāda es biju. Mārim bija taisnība. Mikam bija taisnība. Andim bija taisnība. Visiem, visiem bija taisnība. Tāpēc arī mamma mani pameta. Samiedzu acis un centos apspiest šņukstus, kas lauzās ārā no krūškurvja.
-Nāc šurp,- puisis mani ievilka apskāvienā un es savilku rokas dūrēs,- Kas noticis? Ko tu te dari? Pasaki, varbūt paliks vieglāk,- viņš sacīja, kamēr skatījās man acīs. Vienkārši pagriezos un devos prom. Nolēmu doties mājās, bet, par nelaimi, uzdūros savai klases audzinātājai, kura satvēra mani aiz rokas un nopētīja mani.
Velns, nāksies runāt.
-Lilija, kas noticis? Tu izskaties šausmīgi,- skolotāja izklausījās tiešām nobažījusies. Skolotāja uzlika rokas man uz pleciem un uzrunāja mani,- Vai Māris atkal tev uzbruka?
Es noraidoši pamāju ar galvu,- Nē, nē, es vienkārši paklupu. Tas arī viss.
-Tu esi noraudājusies, mīļā,- skolotāja sacīja,- Varbūt man piezvanīt mammai?
-Nē, nē,- es žigli atteicu un noslaucīju asarām klātos vaigus,- Viss ir labi.
-Skolotāj!- pazīstama balss uzsauca un man pat nevajadzēja pagriezties, lai redzētu, ka tas bija tas pats puisis, ko satiku tualetē. Skatījos uz savām dubļainajām kurpēm un gaidīju, kad viņš pienāks pie mums. Tikai nerunā ar mani, nerunā ar mani..
-Dāvi, prieks tevi redzēt,- skolotāja uzrunāja puisi,- Šī ir tava klasesbiedrene, Lilija. Lilija,- skolotāja uzrunāja mani,- Šis ir Dāvis. Viņš atbrauca šurp no Ventspils. Jaunais skolēns,- skolotāja lepni atteica un paskatījās te uz mani, te uz viņu.
Dāvis pasniedza roku un man nācās atbildēt ar to pašu. Mana roka bija slapja un auksta, bet viņējā- silta un stingra.- Lilija,- nomurmināju savu vārdu un skolotāja ar apmierinājuma izteiksmi sejā uz mani skatījās.
Dāvis paskatījās uz skolotāju,- Mēs jau tikāmies iepriekš,- viņš to pārvērta jokā.- Skolotāj, Lilija nejūtas labi. Vai es varu viņu aizvest mājup?
-Nē, - klusi nošņācu, bet skolotājai bija cits viedoklis.
-Tā ir laba doma,- skolotāja runāja skaļāk un mana replika netika uzklausīta. Dāvis steidzīgi pamāja un uzlūkoja mani,- Ja nemaldos, Lilijai ir mašīna?
-Ir,- es vienmuļi atteicu un uzlūkoju abus,- Es varu pabraukt. Es tikšu mājup.
-Lilija,- skolotāja aizrādīja,- Ja gribi, vari braukt ar savu mašīnu. Vienkārši, lai Dāvis brauc līdzi. Drošības pēc.
Šķiet viņa, tāpat kā es, nebija pārliecināta par manu psihisko stāvokli. Dāvis jau devās uz izeju un gaidīja mani. Uzkrītoši lēni es devos viņam līdzi, atpalikdama gandrīz par kilometru, rupji pārspīlējot. Dāvis iekāpa savā baltajā mašīnā, kamēr es braucu ar savu melno audi. Ieslēdzu savas mīļākās grupas albumu, uzgriezu to tik skaļi, ka nedzirdēju pati savas domas un sāku braukt. Pusceļā pie meža gan apstājos un izkāpu no mašīnas. Atspiedos pret mašīnas karkasu un sapratu, ka es nevēlos doties mājās. Elenai un tētim un visiem pārējiem būs jautājumi. Mājās vienkārši nebija droši.
Arī Dāvis izkāpa no mašīnas.- Nevari pabraukt?- viņš apvaicājās un es paskatījos uz viņu,- Labi, nejautāšu,- viņš pacēla rokas un atspiedās pret mašīnu tāpat kā es.- Vispār mani nesauc Dāvis. Tas ir mans otrais vārds. Mani sauc Eljots,- puisis atteica. Nevajadzēja teikt, lai saprastu, ka viņš centās mainīt tēmu.- Kaut kas sāp?
Jā, sirds.
-Nē. negribu doties mājās un domāju, kur palikt.- vienmuļi atteicu un puisis izklausījās ieintriģēts.
-Braucam pie manis, mani vecāki ir mājās, iepazīsimies, kā klasesbiedri,- puisis ierosināja un es paskatījos uz viņu,- Kas?- viņš nesaprata.
-Šādā paskatā?- es norādīju uz savām drēbēm. Puisis no savas mašīnas bagāžnieka izvilka melnu, milzīgu džemperi un pasniedza to man. Uzvilku to mugurā un tas bija tik liels, ka apsedza visas notraipītās drēbes.
-Paldies,- klusi noteicu un paslēpu rokas garajās piedurknēs,- Rādi ceļu,- es nokomandēju un iekāpu atpakaļ mašīnā. Eljots izskatījās sajūsmināts un aši devās uz savu mašīnu. Šoreiz priekšā brauca viņš.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-15/666555
