http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-12/666159
Vivere est militare.
- Dzīvot nozīmē cīnīties.
Pamodos ap pieciem no rīta un vairs nespēju iemigt. Bija pagājušas divas nedēļas un Miks joprojām nebija atbildējis. Kad zvanīju Gatim uzzināju, ka tolaik Miks bija izgājis. Tad viņš nebija mājās, te viņš bija treniņā, te darbā. Pat Gatis brīžiem mani ignorēja. Lai gan ļoti gribēju piezvanīt, es nespēju saņemties un atkal uzklausīties aizbildinājumus. Jāskatās patiesībai acīs- Miks mani ignorēja un nevēlējās ar mani runāt. Mans izskaidrojums tam būtu tas, ka es neatvadījos no viņa, kad bija ballīte. Es nesniedzu atbildi, uz ko viņš gaidīja. Bez tam kā jau viņš teica, ka viņš juta pārmaiņas. Un tagad viņš pat vairs negribēja ar mani sarunāties.. paņēmu telefonu rokās un uzrakstīju viņam ziņu, cerībā, ka beidzot saņemšu atbildi. Kaut mazāko nieciņu un es ar to būtu mierā.
„Uzraksti man lūdzu. Man tevis ļoti pietrūkst. Es nesaprotu, kas ir noticis un jūku prātā. Ir pagājušas divas nedēļas. Tu visu laiku izvairies no manis. Ja nevēlies runāt, tad vismaz atraksti. Lūdzu..”
Atstāju telefonu uz gultas un devos uz vannas istabu, lai nomazgātos. Sev netipiski iegāju aukstā dušā un sataisījos pavisam ātri. Iznākot no vannas istabas, es pamanīju kalendārā datumu. Šodien bija pirmais septembris, diena, ko mēs ar Miku abi gaidījām pirms viņš izlēma doties prom. Skolā viņš bija mans vienīgais draugs un iemesls, kāpēc skolu apmeklēt. Tagad, kad viņa nebija klāt, šī datuma apzināšanās mani skumdināja. Paņēmu rokās telefonu un pamanīju, ka ziņas joprojām nav. Uzrakstīju vēl trīs ziņas un aizmetu telefonu pret sienu. Daļa manis ticēja, ka ziņas nebūs. Paskatījos uz gredzenu man pirkstā un sāku raudāt. Mans labākais draugs bija mani pametis un vairs ar mani nerunāja. Paslēpu seju spilvenā un ļāvu skumjām sevi saplosīt līdz iemigu miegā bez sapņiem.
-Lilija, mosties, jāiet uz skolu,- Elenas balss mani pamodināja. Miegaini pavēru acis un pirmais, ko izdarīju, bija pacēlu telefonu, ko iepriekš biju aizmetusi. Bija pienākusi jauna ziņa un mana sirds satraukumā sāka pukstēt ātrāk. Īsziņa bija atnākusi gandrīz pirms pusstundas.
„Liec man mieru, skaidrs?” Miks bija atrakstījis. Apsēdos uz gultas un skatījos uz īso tekstu. Jutu, ka man acīs sariešas asaras un noliku telefonu malā. Paslēpu seju plaukstās un jutu, ka gulta ieliecas. Elena nekur nebija aizgājusi un nu apskāva mani, nejautājot, kas noticis.
-Miks mani ienīst,- es šņukstot atteicu un mamma glaudīja man muguru, kamēr es raudāju,- Viņš visu laiku izvairījās un tagad uzrakstīja, lai lieku viņam mieru. Kāpēc viņš tā rīkojas?
-Viņam pāries,- Elena atteica un es dedzīgi pakratīju galvu,- Mīļā, pāries. Jūs mīlat viens otru.
-Tur jau tā lieta, Mikam liekas, ka ir citādi. Tikai tāpēc, ka es nespēju uzreiz viņu atkal ielaist savā dzīvē.- es sacīju un mamma rūpīgi klausījās,- Viņš mani pat bildināja.
Elena pasmaidīja,- Miks ļoti tevi mīl, mīļā, to neaizmirsti. Varbūt viņam vienkārši kas uznācis.
-Es vienkārši esmu maita, mammu..-
-Neesi..-
-Tu kā mamma to nekad neatzīsi, bet es esmu visīstākā maita, mammu,- asarām acīs atteicu,- Es esmu tik pretīga, ka mana bioloģiskā mamma mani pameta uz ielas, jo iemīlējās citā vīrietī. Es esmu tik pretīga, ka mani vajāja manis pašas divi pusbrāļi un māte. Es esmu tik pretīga, ka Mikam nesniedzu atbalstu, kad viņš satika savus bioloģiskos vecākus un atzina, kas tas bija šausmīgi. Es esmu maita, jo, ja manis nebūtu, tu būtu Miku adoptējusi un viņam nebūtu bijis jādzīvo tā, kā bija... nav brīnums, ka viņš mani ienīst..-
-Lilija, viņš tevi neienīst. Tici man,- mamma pacēla man zodu uz augšu, lai es ieskatītos viņai acīs,- Un tas neko nemainītu. Viss ir liktenis. Tu esi skaista un jauna meitene. Galvu augšā.- mamma iedrošināja un piecēlās kājās. Viņa piegāja pie mana skapja un izņēma no tā baltus ziedu svārkus un rozā blūzīti,- Uzvelc šo un nedomā par daudz. Lejā tevi gaida brokastis,- mamma noskūpstīja man pieri un izgāja no istabas.
Monotoni saģērbos, nomazgāju seju un nedaudz uzkrāsojos, lai noslēptu faktu, ka esmu noraudājusies. Matus sasēju astē un nedaudz uzklāju vaigu sārtumu. Izskatījos mazliet labāk nekā cerēts, tomēr pasmaidīt nespēju. Tomēr es nespēju samierināties ar to, kā Miks pret mani izturējās, tāpēc uzņēmos iniciatīvu viņam piezvanīt.
„Adresāts nav sasniedzams...” autoatbildētājs atbildēja un es sagumu uz gultas. Mirkli centos nomierināt elpošanu. Tad piecēlos kājās, ieliku telefonu somā līdzās makam un mašīnas atslēgām un izgāju no istabas. Nogāju lejup, kur mani jau gaidīja visa ģimene, kuri brokastoja un smējās kopā.
-Labrīt,- vienmuļi noteicu un paķēru no galda tēju un banānu maizīti. Aši apēdu maizīti, izdzēru tēju, sabučoju vecākus un devos uz garāžu, kur jau stāvēja mammas melnā mašīna. Apsēdos siltajā salonā un sāku braukt. Biju gandrīz pie skolas, kad mans telefons iezvanījās.
Ignorēju to un piebraucu skolas stāvvietā. Izkāpu no mašīnas un devos pretī savai ellei. Telefons turpināja zvanīt. Visbeidzot tas sāka mani kaitināt un es pacēlu klausuli.
-Lilija, sagaidi mani lidostā, šovakar, obligāti,- Gatis sacīja un saruna atvienojās. Centos pārzvanīt, bet Gata telefons bija izslēgts. Pēc pāris sekundēm man pienāca īsziņa ar laiku, cikos man tur jābūt. Gatis man pats nekad nezvanīja... kas būtu noticis?
-Cik pasaule maza...- kāds sarkastiski noteica un es strauji pagriezos...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-14/666310
