http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-14/666310
Varbūt tā arī ir labāk...
Eliots dzīvoja ārpus Rīgas un, tikko izbraucu no lielpilsētas, mani pārņēma sajūta, it kā man no krūtīm būtu novēlies visas pasaules smagums. Skaļi ieslēdzu mūziku un sekoju Eliota mašīnai ar nelielu atstatumu. Pēc aptuveni stundas mēs piebraucām pie kādas mājas, kas bija uzbūvēta ezera krastā un vairāk atgādināja viesu namu, nevis dzīvojamo māju. Priežu ieskautais nams atgādināja pasaku par „Ansīti un Grietiņu”. Apburta izkāpu no mašīnas un pagriezos riņķī, lai apskatītu visu. Gaiss smaržoja pēc mitruma un meža. Tīksmē aizvēru acis un ievilku svaigo gaisu plaušās. Kad atvēru acis mans skatiens sastapās ar Eliota skatienu un es kautrīgi novērsos. Puisis nekautrējoties saņēma mani aiz rokas un ieveda mājās, kur mēs sastapām sievieti, kura iespējams bija nedaudz jaunāka par Elenu. Pēc sievietes acīm es sapratu, ka tā bija Eliota mamma. Sieviete pienāca man klāt un ar smaidu pasniedza man roku sveicienam.
-Sveika, esmu Gunita, Eliota mamma,- sieviete ar sevi iepazīstināja un tad palūkojās uz dēlu,- Kā veicās skolā?- viņa pajautāja un es pamanīju mīlestību viņas acīs, raugoties uz dēlu. Ko tādu iepriekš biju redzējusi vien Elenas skatienā, kad viņa skatījās uz mums. Žigli paskatījos uz kamīnu, kurā omulīgi sprēgāja uguns un centos neklausīties sarunā.Kamēr man bija izdevība, nopētīju māju. It viss bija ieturēts gaišos toņos un jau ienākot šeit varēja sajust mājas sajūtu. Vēlmi te palikt un neaiziet.. turklāt gaisā virmoja ārkārtīgi patīkams aromāts..kanēlis...krustnagliņas?
-Mēs iesim uz filmu istabu kaut ko paskatīties,- Eliots sacīja,- Ja tev kaut ko vajag, pasauc,- puisis izgāja no virtuves un es viņam sekoju. Mēs devāmies uz pašu gaiteņa galu, uz kura bija plakāti ar dažādiem filmu vāciņiem un, kad puisis atvēra istabas durvis, man šokā pavērās žoklis. Tā nebija istaba, bet gan vesels kinoteātris. Te bija rindās sastumti dīvāni un milzīgs televizors, piestiprināts pie sienas. Pie griestiem un sienām bija piestiprināti skaļruņi un visu sienu klāja plaukti, uz kuriem bija dažādas filmas un grāmatas. Eliots aizvēra žalūzijas un ieslēdza televizora. Es aiz sevis aizvēru durvis un apsēdos uz paša aizmugurējā dīvāna. Eliots apsēdās man blakus un pasniedza pulti man.
-Izvēlies, ko vēlies skatīties,- puisis sacīja un parādīja, ko nepieciešams nospiest. Beidzot uz ekrāna parādījās filmu izvēlne un es izvēlējos pirmo, kas pagadījās. Eliots izskatījās apmierināts par manu izvēli.
- „Springbreakers”,- puisis nolasīja filmas nosaukumu un iekārtojās ērtāk dīvānā. Kad filma sākās, ienāca Gunita, kura atnesa mums veselu paplāti ar našķiem. Paņēmu sauju sālīto kliņģerīšu un sāku skatīties filmu līdz ar Eliotu. Tomēr mani nepameta domas, kuras traucēja uztvert filmu. Tomēr vienkārši skatījos vienā punktā un izlikos, ka esmu pagalam ieinteresēta sižetā.
-Lilija, filma beidzās piecas minūtes iepriekš,- Eliota balss mani atsauca realitātē un es vairakkārt samirkšķināju acis. Filmas titri klāja ekrānu un es saberzēju acis. Bija tāda sajūta, it kā es būtu gulējusi. Abi ar Eliotu izstaipījāmies un piecēlāmies.
-Man laikam jādodas..- es ierunājos un Eliots paskatījās uz mani ar izbrīnu. Izņēmu telefonu no kabatas un pamanīju, ka ir nedaudz pāri pulksten divpadsmitiem. Elena nebija zvanījusi un tehniski es vēl varēju uzkavēties, bet..
-Pagaidi, es gribēju tev vēl šo to parādīt,- puisis centās mani pierunāt un es negribīgi piekritu. Jau doma vien, ka man nāksies atgriezties Rīgā un doties prom no šejienes man sagādāja rūgtuma sajūtu. Eliots izslēdza visas iekārtas un mēs izgājām no istabas. Tieši tajā brīdī no virtuves iznāca Gunita, kurai rokās bija divas kastes, ko viņa pasniedza mums.
-Olu nūdeles ar cāli saldskābajā mērcē,- Gunita sacīja un, novēlējusi mums labu ēstgribu, devās atpakaļ uz virtuvi. Mēs ar Eliotu izgājām ārā pa citām durvīm, nevis pa tām, kurām ienācām un, kā izrādās, aiz mājas bija vesela milzu platība, kas atgādināja parku. Mēs apsēdāmies uz šūpuļkrēsliem pie paša ezera un klusībā paēdām.
-Kā tev patīk?- puisis pavaicāja un es paraustīju plecus,- Gunita ir viesulis. Viņai nekad ar vienu nav gana. Viņa ir gan ginekologs, gan pasākumu organizators, gan gids, gan arhitekte, gan skolotāja. Es tāds neesmu. Es esmu tēva dēls.-
-Te ir jauka atmosfēra,- es sacīju un Eliota brūnās acis pievērsās man,- Es domāju, ka ir jauki dzīvot pie ūdens un meža. Tāda brīvības sajūta. Jebkur, kur ir tālu no Rīgas, ir labi.
-Nevaru nepiekrist,- Eliots sacīja un norādīja uz apkārtni,- Bet šis viss ir tikai placis. Es te nejūtos kā mājās,- puisis pie sevis nosmīnēja,- Un ir patīkami kādam to izstāstīt,- viņš smaidot uzlūkoja mani un es smaidam atbildēju.- Varu tev uzdot jautājumu?
Kamēr maisīju nūdeles, pamāju ar galvu. Eliots ilgi nekavējās,- Kad es tevi atradu tualetē, tu biji pavisam sagrauta. Kas notika? Es apsolu, ka tas paliks te. Turklāt, man te nav draugu, kam to izstāstīt, turklāt tev paliks vieglāk..-
Kādu mirkli prātoju, vai patiešām varu uzticēties. Beigās pieņēmu lēmumu un sāku runāt,- Jāsāk ar to, ka es esmu adoptēta, bet ne tas ir galvenais. Dažiem par to nāk smiekli,- paskatījos uz Eliotu, kurš gribēja ko teikt, bet es viņu pārtraucu,- Ne visiem. Bet tā gadījās. Tas arī viss..-
Eliots mirkli neko neteica. Klusībā pabeidzām pusdienot un puisis savāca mūsu traukus, ko izmeta tuvējā atkritumu tvertnē. Puisis izstaipījās un, paķēris mani aiz rokas, aizvilka uz ezera malu, kur stāvēja ūdensmotocikls.
-Gribi pabraukāties?- puisis piedāvājās un es nekavējoties piekritu. Eliots apsēdās pie stūres un es apviju rokas viņam ap vidu, galvu piespiedu puiša mugurai un aizžmiedzu acis,- Turies cieši!- puisis noteica un iedarbināja motoru. Mēs apbraukājām visu ezeru un, kad bijām aptuveni pusceļā atpakaļ, es saņēmos atvērt acis un izbaudīt skatu. Vējš patīkami plivināja matus un ātruma sajūta iekustināja adrenalīnu asinīs. Eliots apstādināja ūdensmotociklu un palīdzēja man no tā nokāpt.
-Vai vēlies jau braukt mājās?- puisis apvaicājās, noraidoši pakratīju galvu un Eliots atplauka smaidā.- Lieliski, ejam uz garāžu,- puisis satvēra mani aiz rokas un ieveda telpā, kur stāvēja milzīgs motocikls, kam blakus stāvēja samērīgāks. Nebija šaubu, ka tas piederēja Mikam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-Beigas/666607
